Vai tu būtu spējīgs nogalināt, lai izglābtu dzīvību?
Vai tu kādreiz spētu atdot dzīvību citas dēļ?
Es pēdējā laikā daudz domāju par nāvi, nē, nejau tādēļ, ka man būtu depresija vai suicidiālas tieksmes, bet tādēļ, ka biedē doma, ka tā panāks arī mani. Biedē doma, ka kādreiz arī man pienāks gals, ka es būšu kā pele slazdā un nebūšu tam gatava.
Es nezinu, varbūt šim visam nav jēgas. Varbūt man nevajag sevi izprast, varbūt tam ir jābūt tā, kā tas ir.
Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no sevis. Nē! Esmu nogurusi no ritma, no ikdienas. Gribas aizvērt acis un iedomāties sevi tukšumā. Visapkārt baltu laukumu un vidū sevi. Un klusumu, mūžīgu klusumu un laiku. Miljons sekunžu. Patiesībā, tas varētu būt arī puķu lauks, vai debesis. Bet gribas pabūt vienai.
...Bīstami ātros gājienos tuvojas svētdiena...
2010.gada 17. septembrī.
