Pēdējā laikā esmu daudz ko sapratusi vai tieši otrādi - esmu sapratusi, ka nesaprotu.
Lielā mērā dzīve iet uz riņķi. Es riņķoju.
Mēģinot uzzinat, ko jaunu es pazaudēju veco. Starp citu, jūs zinājāt, ka es neatceros kā ir tad, kad kāds apskauj? Es neatceros, es tik tiešām esmu aizmirsusi, tas mazliet šokē.
Bet ko gan varēja gaidīt? Ja nav kontakta ar cilvēkiem tad aizmirstās, jo nav nekas, kas atsvaidzina atmiņu.
Bet nav jau tā, ka tagad es kko gribētu. labi teiksim precīzāk, man nav laika. nekam, mana dzīve ir tik piepildīta, ka šķiet, ka tā ir tukša. Es sevi neziedoju pilnīgi nekam. Vai tieši otrādi - es sevi ziedoju tieši tik daudz, ka šķeit, ka manis vairs nav. Esmu visur un nekur.
-Nu, pagaidi, lūdzu, - viņš saucaTas ir maziņš fragments no veca stāsta, agrāk man tos patika rakstīt, tagad tie šķiet banāli. Visa dzīveir banāla.
-Es nevaru, mums nav laika! Nāc, lūdzu, - es elsdama lūdzos.
Māris pacēla acis un ar smaidu noteica:
-Visiem ir laiks, pat putniem debesīs.
