Dzīve ir nožēlojama. Tā sāpina cilvēkus un vēlāk, kad tā ir to panākusi arī samaitā. Viņi nekad vairs nebūs tādi kā bija. Pie šādas atklāsmes es nonācu šovakar. Pēdējā laikā esmu sākusi apgrozīties ļaudīs, es viņus vēroju, klausos,
bet neizprotu. Esmu bijusi apkārt dažādiem cilvēkiem - tādiem, kas vēlas izrādīties, tādiem, kas vēlas kļūt nepamanāmi, tādiem, kuri ir greizsirdīgi un tādiem, kuri vēro citus ar cerību, ka varbūt viņiem kādu dienu paveiksies un arī viņi būs laimīgi.Man patīk cilvēki, jo es viņus neizprotu, Viņi skatās uz citiem ar acīm, kuras apskauž, bet nesaskata to, kas ir pašiem. Visiem šiem cilvēkiem - tiem, kurus vēroju - ir kaut kas, ko apskauž pārējie. Visi viņi ir daudz maz laimīgi. Bet viņi neredz. Reizēm man sāk šķist, ka viņi izvairās no tā, ko citi saskatītu kā vājuma pazīmi. Patiešām. Vājumu par sliktu īpašību uzskata daudzi. Arī es tā agrāk domāju. Tikai tagad viss ir mainījies.
Viss mainās ik sekundi, lai arī kas tu būtu - politiķis, skolēns, pārdevējs, šuvējs - vienalga, tu maini pasauli. Pasaule mainās tikai dēļ mazajiem lēmumiem, ko izdari un ko domā. Mēs, cilvēki, veidojam to kopā. Tāpēc nav svarīgi, kas tu esi, cik ļoti tu esi skaistāks vai labāks, mēs visi veidojam pasauli kopa, tas
, kas notiek apkārt ir atkarīgs no mums nevis vienas personas.