Nu tā, šis ir mans pirmais ieraksts 2012. gadā! Nu ko - jaungads sagaidīts godam tā šķiet. Nepilna mēneša laikā esmu piedzīvojusi tik daudz rūpju cik parasti es piedzīvoju gadā. Bet arī šis laiks man ir skaists. Es īsti nesaprotu, kādēļ es visā saskatu skaisto. Tiktiešām nesaprotu. Bet šķiet, ka tas ir labi, vismaz tagad. Šinī laikā. Man bija traka nedēļa. Pēdējās divas. Es daudz strīdējos, daudz dusmojos, daudz dziedāju, daudz klīdu pa Botānisko dārzu vakaros un, galvenais - daudz raudāju. Jā, cilvēki sāpina. To esmu sapratusi diezgan labi. Varbūt netieši un nedomāti, bet tā tas notiek. Bet cilvēki ir dažādi. Iespējams, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas arī sāpina citus, tīši vai netīši tiem nodarot pāri. Varbūt to sauc par karmu. ļauni cilvēki saņem to, ko nodara citiem. Es tiktiešām ceru, ka tā ir karma. Es ceru, ka tie, kas nodara pāri cilvēkiem kādreiz to saņems pretī, bet ne no manis - no dzīves. Dzīve pārmāca cilvēkus labāk kā jebkas cits uz pasaules.
Es ticu, ka dzīvei ir kāds iemesls kādēļ tā izvēlas savest ar tiem cilvēkiem, kādēļ tā liek ciest un dod prieku. Es ticu, ka katrs cilvēks, kuru satiekam dod to mazumiņu, kas mums ir nepieciešams dzīvē. Ar tādu domu es virzos dzīvē un ar smaidu uzlūkoju ikvienu, ko satieku ceļā.
