Pēdējā laikā esmu
sapratusi, ka lēnām sāku pieaugt.
Aizgājušajā mēnesī es savu dzīvi vadīju kopmītnēs, tieši tad, esot viena
istabā, kas paredzēta diviem, istabā, kuru dzīvu padara tikai nesaklātās gultas
un zilonis uz durvīm, es aizdomājos par to, ka man pietrūkst mājas, man
pietrūkst miera un klusuma. Man pietrūkst ģimenes, brāļa, vecāku un lai arī cik
muļķīgi izklausītos sava onkuļa. Viņš man pietrūkst visvairāatru vēstuli, ko no viņa saņemu. Ģimene man ir ieguvusi jaunu nozīmi.
Laikam par otru
iemeslu, kādēļ sāk šķist, ka pieaugu, kalpo tas, ka arvien biežāk mani pārņem
melanholija. Arvien biežāk es ilgojos pēc aizgājušām dienām un nesatiktiem
cilvēkiem. Bildes es skatu kā vēsturisku vērtību un glabāju cieši kopā ar citām
svarīgām lietiņām, cieši noslēgtās kastēs.
Kā trešo iemeslu,
lai arī smieklīgi izklausās, es uzskatu to, ka man ir sākusi garšot kafija.
Katru rīta cēlienu sāku ar krūzi kafijas. Tas man ir pieņēmums jau no agras
bērnības. Kafiju tak dzer tikai lielie, tikai pieaugušie. Arī tagad, starp
citu, rakstot šo es sēžu ar melnas kafijas krūzi.
Aizvadītajās
brīvdienās es spēru soli tuvāk savai Nākotnei, un, nē, es nerunāju par mājām.
Beidzot vedu savu mīļoto iepazīstināt ar vecākiem. Un beidzot laikam šķiet, ka
šis puisis nebaidās no maniem vecākiem. Tā kā ir cerības, ka viņš pat paliks.
Un kā pēdējo
visvairāk vērā ņemamo es saucu to, ar acīm redzamo atšķirību, starp sevi un
maniem vienaudžiem. Es sevī nesaskatu to stulbo nedomāšanu par galamērķi un
sekām, kas seko pēc padarītā. Manī nevirmo velme pēc kārtējās brīvdienu
nodzeršanās. Man nav pieņemami neapmeklēt skolu kārtējās nodzertās pēcpusdienas
dēļ. Man nav pieņemams vārds negribu kā tāds. Un lai arī cik mulsinoši tas būtu
man ir aptuvens nākotnes plāns.
