Bezpersoniskas balsis manā galvā skaita dienas, līdz bērnības beigām. Izplūdušas personības pieskaras man ar zaru rokām, ar katru pieskārienu ieskrambājot manu dvēseli arvien vairāk.
Mana iekšējā karaliene atplaukst platā, bezzobainā smaidā, viņas kronis, kas līdz šim rotāja zeltainos matus, jau sen ir kritis neatstājot ne miņas no kādreizējā karaliskuma. Tagad manas karalienes galvu rotā vien taukaini, netīri mati, kuros var manīt ataugušo matu saknes. Augums, kas agrāk tika tērpts zīdā un satīnā, šobrīd ir ietīts plastmasā un kartonā. Pat karaliskā stāja šķiet noskalota alkoholā un izpūsta cigarešu dūmos.
Aiz muguras tai var atrast suņiem domātu matraci un netīru suņu bļodu. Pametu acis apkārt, bet suni nemanu. Ak, lieki es to meklēju! Pamanīju lēnu kustību dāmas sejā, kad tā saritinājās čokurā uz matrača tūdaļ pēc kumosa no bļodas. Trīspadsmit, vel tieši trīspadsmit pēdējie kumosi tai ir doti pirms mūža beigām.
Es gaidu, šoreiz esmu viena. Vai kāds nāks man līdzi? Es dzirdēju klusu saucienu klusumā, kaija lidoja virs manas galvas. Es apsēžos uz apmales ielas malā, šeit nav auto, nav cilvēku, nav dzīvības. Šķiet, ka pasaule nomira līdz ar manu karalieni.
Pasaule mainās, vai jūti pārmaiņas?
