piektdiena, 2013. gada 20. decembris

#

Esmu tukšums. Ielieku austiņas ausīs, es neieslēdzu mūziku, neieslēdzu skaņu. Es ieslēdzu nebūtību. Ir sajūta, ka katru reizi, kad austiņas atrodas manās ausīs, cilvēki ielās pazūd.
Es ieslēdzu nebūtību. Esmu viena Valdemāra ielas sirdī, lēnām slīdu pa tukšo ielu uz pieturas pusi. Pietura ir pilna. Es uzgrūžos virsū neredzamiem stāviem.
Es vairs nevaru tur nostāvēt, man jādodas prom, bet ielas ir tukšas. Kur lai es eju? Jau atkal dodos uz Imantas pusi. Esmu spoks, es nemaz neesmu. Ārā līst. Mazu mazītiņu brīdi man šķita, ka lietus aizskalos prom neesošo. Debesis nemaz nav mākoņainas, tajās spīd saule, bet es jūtu kā pār manu seju līst lietus lāses. Tās noskalo manu seju, es jūtu lāsu liegos pieskārienus lūpām, vaigiem, kāda lāse liegi notrīsēja pār manu pieri. pacēlu seju pret debesīm un stāvēju. Ļāvu, lai lietus aizskalo bezspēku. Tas nenotika. Ar katru sekundi es iesakņojos te, ar katru sekundi es pieaugu vietai un asfaltam.
Es nebiju nekas. Es biju stabs. Es biju tukšums. Cilvēki skrēja man virsū kā Valdemārielas pieturā. Es ieslēdzu nebūtību.

trešdiena, 2013. gada 11. decembris

#

Tukšums un nebūtība ikdienas pelēkajā rutīnā liek apsvērt domu par pārmaiņām mūžīgi nerimstošajā ikdienas ciklā.
Es pieglaužu galvu pie viņa krūts un klausos nerimstošajā troksnī, kas manai sirdij liek palēkties trīs stāvus augstāk ar katru sitienu.
Neprāts mana prāta dziļumos spēlējas ar lego klucīšiem, tas būvē pilis un grauj debesskrāpjus.
Es mīlu viņu.
ES VIŅU IENĪSTU, viss mans ķermenis iesvilstas naidā, viņš mani salauza, sadragāja un sāpināja. Tāda rīcība nedrīkst palikt nesodīta.  Es skrienu prom, man jātiek prom.
Es guļu uz viņa krūtīm. Es mīlu viņu. Viņš ir mans gaiss, mana elpa, mans ēdiens un dzīvība. Es dziļi ieelpoju saldo krekla smaržu. Es mīlu šo smaržu. Tā liek domāt par aizmirstību un nevainību. Es jūtos jauna un nesamaitāta ikreiz viņam blakus.
Es skrienu, manas kājas ir sapinušās kazenājos, es klūpu, krītu, ceļos un skrienu. Prom, prom no viņa, prom no šīm sāpēm un posta.
Viņa lūpas maigi aizskar manus matus, bet rokas liegi glāsta muguru. Es mīlu viņu.

Es skrienu, es skrienu prom...