#

BEZMIEGS MANI NOGALINA

#

Es stāvu, meža vidū. Priedes, vienīgas priedes maisās manu acu skatienā.
Es saprotu, kamdēļ cilvēkus biedē tukšums. Tas ir tik skumji, ja pēkšņi visuma vietā ir nekas. Ir skumji būt tukšumam. Savukārt klusums ir ārkārtīgi liels haoss. Vel skumjāk ir būt klusumam, jo klusums apzīmē lietu nesakārtojamību. Reti kurš saprot, cik ļoti lietas spēj būt haosā.
Reiz Ļeņingradā sēžot man kāds puisis ņēmās stāstīt par to, ka haoss ir sava kārtība nekārtībā. Es sēdēju, klausījos un nesapratu ne vārda, ko viņš teica. Viņa vārdi man bija haoss, savukārt viņam tā bija kārtība.
Pirms kāda laika es sēžot vilcienā domāju par to, cik skumji iet cilvēkiem, kam haoss ir galvā. Tas ir kā liels, nesakārtojams caurums. Lietas ātri nomaina viena otru, bet to nedara kārtīgi. Tās mainās sadalot sevi vairākās daļās. Iedomājies, kā būtu, ja tev prātā paskrietu trešdaļa domas, ko tūdaļ nomainītu puse citas domas.
Vel skumjāk ir cilvēkiem, kam galvā ir klusums, bet dzīvē tukšums. Tad tu esi nekas.
Tad nu es stāvu meža vidū un esmu nekas. Bet šobrīd esmu laimīga. reizēm ir labu būt nekam.