#

Man bija sapnis. Es biju putns ar apgrieztiem spārniem, gluži kā dara zooloģiskajā dārzā, lai putni neaizmūk no dzimtajām mājām. Es biju putns-invalīds, man nebija iespējas aizmukt, aizlidot.
Es  pamodos tagadnē un biju putns-invalīds. Mani spārni tika apgriezti, es nelidošu prom.
Man bija sapnis, kur biju bišu māte un man bija tūkstošiem bērnu. Un lidojot viņi man sekoja. Cilvēks nospieda mani, ar karstu plaukstu, tas beidza manu pastāvēšanu. Es pārvērtos putnā, kas nespēj lidot. Es biju kaija, kas lec gar jūras krastu, nekad neizbaudot vēja šalkas sejā. Manu dzelteno kāju stulmi grima smiltīs. Es biju smaga, šķita, ka tas ir svars uz maniem pleciem, kas spiež uz leju, vai varbūt tā bija vainas apziņa. Es biju resna, vientuļa kaija tukšā jūras krastā. Cik nožēlojami ir cilvēki, kas smejoties saka, ka tiem kaiju žēl! Kaijas nav jāžēlo! Kādēļ žēlot kādu, kam ir dots vairāk kā pašam?

#

Lietus nogalina pēdējo saules ielieto prieku manā organismā, miers aizskalojas mazām tērcītēm uz tuvējo noteku. Saule pazuda bez vēsts, tā aizmuka nemaz neatvadoties.
Šodien man iesita pļauku. Cilvēki paceļ roku pret otru, kad jūtas vāji. Es esmu vāja.
Es ākstījos un pazudu. Es izākstījos.
Man sāp mati. Matu sāpes noslēpj mana vaiga sūrstēšanu un paglābj no saules trūkuma organismā. pat pēdējie stariņi pazuda.
Manis nav