Es pamodos līdz ar sārtajiem saules stariem, aukstajās rudens debesīs. Vasaras krāšņums bija padarījis mani aklu, ļaujot pazust margrietiņu lapu maigumā un vēja šalku liegumā. Rudens zelta lietis jau atkal mani modināja.
Es biju mazs puteklis zelta otas triepienā. Sārtie degungali kā mazi bērni draudzīgi smēja par aizvadīto  vasaru, kamēr lēnām tuvojās ziema, pārvēršot pasauli dārgā mākslas darbā. Te sākās dzīve, ļaudis nosalušiem deguniem un smaidīgām sejām, bet es, puteklis, tikai maisījos pa kājām modelēm un biznesmeņiem.
Es biju zaļš zars nokaltušā birztalā, sārta roze balto krizantēmu dārzā.  Es meloju, sev čukstus atgādināju, es esmu čiekurs silā, kur to ir pilns. Es biju mazākais no visiem čiekuriem.
Klusi nopūtos un paslēpos sauso skuju pakrūtē.