Gaiss ko ieņemu savā ķermenī katru reizi izsaldē manu kaklu un lēnām virzās uz plaušām. bet katru reizi šī sajūta ir kā dunča dūriens mugurā.

Bet aukstums tikai turpina virzīties uz manu pusi. Ir tāda sajūta, ka tas centrējas ap mani. Itkā es būtu centrs tam visam, tā itkā es būtu ledus karaliene tikai karaliene manī ir nomirusi, palicis ir tikai aukstums.
Tātad pēdējās dienas es cītīgi raujos uz pusēm, lai paspētu visu, ko no manīm gaida. Jūtos mazliet laimīga, jo nu jau man vairs nav laika lai uzturētu savu privāto dzīvi. ir tikai darbs un pienākumi. reizēm man šķiet, ka tas nav pareizi, bet citreiz visu gribētos apliet ar degšķīdumu un nomest sērkociņu, tad lēnām lūkoties kā viss pazūd..
klikklik