Pēdējās divas nedēļas viss, pilnīgi viss iet uz grunti.
No sākuma viss bija kā sapnis, draugi, paziņas, atkal draugi un tad tas viss griezās arvien ātrāk un ātrāk un es no virpuļa tiku izmesta. Tad kāds ievilka mani iekšā un ar visu savu spēku turēja šinī virpulī itkā zinādams, to, ka es šeit negribu būt, ka vēlos izrauties. Viņš mani turēja, jo zināja, kā būs labāk. Līdz brīdim, ka draugi apgalvo, ka tu esi iemīlējusies, ko nedomājot noliedz un tad tas turpinās, atkal un atkal. un sevi pieķer pie domas, ka kāds sēž tev prātā, un šo kādu tu ārā izmest nevari.
Un vienā brīdī saņem spērienu ribās un šis kāds palaiž tevi vaļā, tad tu saproti cik nozīmīgs viss iepriekšējais bija, tāpēc ar pašiem pirkstu galiem mēģini tikt atpakaļ, bet tevi atkal un atkal virpulis izmet ārā,. tad tu attopies, ka varbūt šeit tev ir labāk - ārā no tā visa.
Ar laiku saproti arī to, ka ārā nav ne par matu labāk. Atceries to kā bija pirms tam, kad viesulis tikai veidojās un zini, ka tas būs atkal, tas notiks tāpat... Veidosies jauns viesulis un šis izpostīs visu, salīdzinot ar iepriekšējo, kas nodarija zaudējumus šis nolīdzinās visu gar pamatiem. Bet veljoprojām ikpalaikam tu pieķer sevi pie atmiņas, kā bija, kad ap tevi bija stingras rokas, kas tevi balstija..
klikklik
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru