Beauty from pain

Ir apbrīnojami, tik tiešām- apbrīnojami, cik ļoti viss var mainīties dažu minūšu laikā. Džīve sagāžas ar kājām gaisā. Viss, viss ir kājām ačgārni.
Ir tā itkā ar vienu pieskārienu tiktu sagrauta visa mūsu izveidotā dzīve. Itkā viņa pieskāriens bija vēja plūsma, kura izjauca kāršu namiņu. Dažas lietas izlidoja no dzīves. Pārējās ir tikai laika jautājums.
Šobrīd viss šķiet tik nenoteikts.
Visas puiši problēmas, visas mazās kļūdiņas šķiet tik nenozīmīgas. Vienīgais, kas slēpjas manā prātā ir doma, ka vajag saglabāt, salikt atpakaļ visu, kas bijis, bet tas nav iespējams. Viss, kas sabrucis tāds arī paliks.
Šoreiz būs īsts jauns sākums. Šoreiz dzīvi sāksim no jauna, bez nekādām ierunām.

gara, gara diena..

Gara, gara diena, Saulrietā ļaujiet man palikt vienam.
Sēžu un cītīgi mācos notis koncertam. Rīt mēģinājums. Patiesībā es esmu laimīga, būšana tur - kopā ar visiem cilvēkiem, kas, iespējams, dziedāšanu mīl tikpat ļoti cik es. Patiesībā, arī tad, ja viņi dziedāšanu nemīl tik ļoti kā es, man tur patīk būt.
Vienalga, māte teica, ka mēs pavasarī pārvākšoties. Man būšot pašai sava istaba, es varot izvēlēties, kā iekārtot un kādā krāsā likt mēbeles. Par to māc šaubas. kaut gan es sevi spēju iedomāties tur. :) Pagaidām neteikšu kur, lai būtu pārsteiguma efekts, kaut gan patiesībā tikai tādēļ, ka tas ir tikai pieņēmums - varbūtība. :)
Vel! Es ienīstu puišus, pasludinu to oficiāli! Viņi visu sabojā. Nē, puiši ir jaukāki par meitenēm, tā ir tiesa, bet viņi visu sabojā, ja tev iepatīkas, un beigās izrādās ka viņi grib būt "tikai draugi". Šausmas!
Bet izbaudiet skaisti pelēko laiku, Esiet laimīgi!

I will let you down, I will make you hurt

Jau simto reizi sāku šeit ierakstu ar vārdiem, ko grūti izteikt skaļi. Labi, es pārspīlēju, ne simto, bet nu piecdesmito vismaz.
Pēdējā laikā es jūtos vāja, jā- tieši šo teikumu man ir grūti izteikt skaļi. Es baidos, ka kāds to pārpratīs. Bet nu katrā ziņā esmu viegli salaužama nu jau. Pirmdien es jau zaudēju savu spēju koncetrēties un nometu savu labi iestudēto lomu. Īsti neatceros, kas notika, bet es sāku raudāt un turpināju tā līdz vakaram, līdz brīdim, kad Judons piezvanija. Man viņa pietrūkst šeit - Nākotnē, reāli gandrīz nekad nav ar ko parunāt. Džimu neskaita, jo viņš mani ir tik daudz sāpinājis, ka es viņam gluži vairs neuzticos, man bail viņam uzticēties.
Uzskatu, ka pie šī vājuma vainojama tā mūžīgā aizņemtība. Man jau teica, ka ta notiks, ka es vienu brīdi vairs neizturēšu. Bet nu katrā ziņā vel ir jāiztur šī nedēļa. Šī nedēļa būs pāri visam