Jau simto reizi sāku šeit ierakstu ar vārdiem, ko grūti izteikt skaļi. Labi, es pārspīlēju, ne simto, bet nu piecdesmito vismaz.
Pēdējā laikā es jūtos vāja, jā- tieši šo teikumu man ir grūti izteikt skaļi. Es baidos, ka kāds to pārpratīs. Bet nu katrā ziņā esmu viegli salaužama nu jau. Pirmdien es jau zaudēju savu spēju koncetrēties un nometu savu labi iestudēto lomu. Īsti neatceros, kas notika, bet es sāku raudāt un turpināju tā līdz vakaram, līdz brīdim, kad Judons piezvanija. Man viņa pietrūkst šeit - Nākotnē, reāli gandrīz nekad nav ar ko parunāt. Džimu neskaita, jo viņš mani ir tik daudz sāpinājis, ka es viņam gluži vairs neuzticos, man bail viņam uzticēties.
Uzskatu, ka pie šī vājuma vainojama tā mūžīgā aizņemtība. Man jau teica, ka ta notiks, ka es vienu brīdi vairs neizturēšu. Bet nu katrā ziņā vel ir jāiztur šī nedēļa. Šī nedēļa būs pāri visam
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru