Ziemassvētku bumbuļi un eņģeļi uz pleca

Labdien, šajā skaistajā Ziemassvētku rītā!
Sāksim ar to, ka novēlu jums visiem priecīgus Ziemīšus, ceru, ka jums tie ir tik pat labi un jauki kā man.

Tā kā šos svētkus sagaidu mājās, vietā, kur tuvākajā apkārtnē dzīvo noslēgti ļaudis un pensionāri, es ziemīšus tik tiešām izjūtu kā klusuma un gaidīšanas laiku. Šis gads no citiem izceļas ar to, ka šogad es izjūtu, tā saucamo, Ziemassvētku sajūtu visspēcīgāk. Visas dziesmas ir svētku dziesmas, un visi apkārt ir laimīgi un jauki. Piparkūku smarža apreibina manu galvu jau nedēļu no vietas. Virtuvē gatavojas svētku mielasts un dāvanas lēnām tiek saiņotas. Mans resnais runcis ieritinājies siltumā lēnām murrā savu maigo, zīdaino dzirnaviņu dziesmu. Sveces šajos svētkos man ir kas īpašs, tās klusi atgādina man par visiem man mīļajiem, kas nemanot ir ar mums.
Šis ir laiks, kad visiem un visām būtu jājūtas skaistām pašā milzīgākajā džemperī, kas mājās ir, pašās platākajās biksēs, ko veikalā var nopirkt un lielākajā šallē, kas jebkur atrodama. Šis ir laiks, kad justies īpašiem, mīļie. Šis ir laiks, kad jūs esat īpaši.

Priecīgus Ziemassvētkus, mazie! 

Laiks

Laiks. Šodien viena no manām draudzenēm twitter kontā rakstīja : "Laikam vajag dot laiku."
Šī ziņa lika man padomāt. Es atdūros pret domu - vai pagātne ietekmē mūsu nākotni? Es sapratu, ka, jā, manu tagadni šī te - pagātne - ietekmē pat ļoti.
Reizi nedēļā es veicu māju apmaiņu, tas ir, ceļoju no vienām mājām uz otrām virzienā Rīga - Nākotne. Un reizēm veicot šos brauciemus, šo pārceļošanu, es atduros pret sāpīgu pagātnes mūri. Laikam tautā tās sauc par atmiņām. Cik liela iespēja, dzīvojot citā Latvijas galā, sastapt uz ielas savu pagātni? Es saku, ka liela. Es to izdaru nepārtraukti. Mana pagātne seko man uz karstām pēdām.
Mana tagatne un nākotne Rīgā stāv uz vietas gaidot, kad pagātne pazudīs, bet laikam jau tas ir viens no iemesliem, kādēļ mana dzīve šķiet tik muļķīga, cilvēki nezūd, pagātne paliek, tagadne arī. Mans saprāts atsakās to saprast.
Man ir jautājums - cik sena pagātne ir pagātne? Mēnesis? Gads? Vakardiena? Šis ir jautājums, kas mani nogurdina jau divdesmit minūtes. Jā, es jau gandrīz stundu sēžu pie šī raksta. Galu galā es secināju, ka viss šis ir mana pagātne. Šī vietne ir pilna ar maziem pierādījumiem par mani, par manu pastāvēšanu un vel citām sīkām dzīves problēmām. Šī ir kā maza kastīte, kas ietver manu pagātni trīs pilnu gadu garumā.
Un galvā man nāk doma, cik nozīmīgas šīs mazās lietiņas man bija, šie mazie sīkumiņi. Laikam jau reizēm laikam vajag dot laiku, Viņai bija taisnība. Laiks ir nepieciešams, lai laikus dziedētu pagātnes brūces. Lai arī pagātne nekad nebūs tikai pagātne, varbūt ir iespējams tai būt tikai daļai tagatnes.

#

Nu tā, šis ir mans pirmais ieraksts 2012. gadā! Nu ko - jaungads sagaidīts godam tā šķiet. Nepilna mēneša laikā esmu piedzīvojusi tik daudz rūpju cik parasti es piedzīvoju gadā. Bet arī šis laiks man ir skaists. Es īsti nesaprotu, kādēļ es visā saskatu skaisto. Tiktiešām nesaprotu. Bet šķiet, ka tas ir labi, vismaz tagad. Šinī laikā. Man bija traka nedēļa. Pēdējās divas. Es daudz strīdējos, daudz dusmojos, daudz dziedāju, daudz klīdu pa Botānisko dārzu vakaros un, galvenais - daudz raudāju. Jā, cilvēki sāpina. To esmu sapratusi diezgan labi. Varbūt netieši un nedomāti, bet tā tas notiek. Bet cilvēki ir dažādi. Iespējams, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas arī sāpina citus, tīši vai netīši tiem nodarot pāri. Varbūt to sauc par karmu. ļauni cilvēki saņem to, ko nodara citiem. Es tiktiešām ceru, ka tā ir karma. Es ceru, ka tie, kas nodara pāri cilvēkiem kādreiz to saņems pretī, bet ne no manis - no dzīves. Dzīve pārmāca cilvēkus labāk kā jebkas cits uz pasaules.
Es ticu, ka dzīvei ir kāds iemesls kādēļ tā izvēlas savest ar tiem cilvēkiem, kādēļ tā liek ciest un dod prieku. Es ticu, ka katrs cilvēks, kuru satiekam dod to mazumiņu, kas mums ir nepieciešams dzīvē. Ar tādu domu es virzos dzīvē un ar smaidu uzlūkoju ikvienu, ko satieku ceļā.