Šī ziņa lika man padomāt. Es atdūros pret domu - vai pagātne ietekmē mūsu nākotni? Es sapratu, ka, jā, manu tagadni šī te - pagātne - ietekmē pat ļoti.Reizi nedēļā es veicu māju apmaiņu, tas ir, ceļoju no vienām mājām uz otrām virzienā Rīga - Nākotne. Un reizēm veicot šos brauciemus, šo pārceļošanu, es atduros pret sāpīgu pagātnes mūri. Laikam tautā tās sauc par atmiņām. Cik liela iespēja, dzīvojot citā Latvijas galā, sastapt uz ielas savu pagātni? Es saku, ka liela. Es to izdaru nepārtraukti. Mana pagātne seko man uz karstām pēdām.
Mana tagatne un nākotne Rīgā stāv uz vietas gaidot, kad pagātne pazudīs, bet laikam jau tas ir viens no iemesliem, kādēļ mana dzīve šķiet tik muļķīga, cilvēki nezūd, pagātne paliek, tagadne arī. Mans saprāts atsakās to saprast.
Man ir jautājums - cik sena pagātne ir pagātne? Mēnesis? Gads? Vakardiena? Šis ir jautājums, kas mani nogurdina jau divdesmit minūtes. Jā, es jau gandrīz stundu sēžu pie šī raksta. Galu galā es secināju, ka viss šis ir mana pagātne. Šī vietne ir pilna ar maziem pierādījumiem par mani, par manu pastāvēšanu un vel citām sīkām dzīves problēmām. Šī ir kā maza kastīte, kas ietver manu pagātni trīs pilnu gadu garumā.
Un galvā man nāk doma, cik nozīmīgas šīs mazās lietiņas man bija, šie mazie sīkumiņi. Laikam jau reizēm laikam vajag dot laiku, Viņai bija taisnība. Laiks ir nepieciešams, lai laikus dziedētu pagātnes brūces. Lai arī pagātne nekad nebūs tikai pagātne, varbūt ir iespējams tai būt tikai daļai tagatnes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru