Bum!

Man patīk sēdēt vecās, piesmakušās ēstuvēs un ēst ēdienu, kurā rotājas vecās pavāres sirmais mats. Man patīk sēdēt nolaistos, ielas stūrī esošos, bāros, kur apgrozās nekad neredzēti ļaudis, un bārmeņa dzeltenie, nikotīna piesūcinātie pirksti maisa saskābušo alu manā kausā. Man patīk skaņa, kad narkomānu izlietotās šļirces atsitās pret trotuāra ķieģeļiem un tas, kā viņu sejas pazūd bezizejā. Man patīk klaiņot pa ielām, kur pamesti suņi skien pakaļ savām klusajām gaudām. Man patīk staigāt pa pamestu māju jumtiem, kur bezbailīgi dūdo pelēku baložu bari. Man patīk lūkoties, kā raud mirušo bērnu mātes un alkoholā noslīkst viņu vīri. Man patīk skatīties baltās sienas tukšumā. Man patīk skraidīt pa mitruma pilniem pagrabiem, kur žurkas skrapšķina savus mazos zobiņus ap jēlas gaļas gabalu. Man patīk miglainie, šķietamie tēli mana prāta biezokņos. Man patīk bezizeja, maigais miers, ko nes tukšums. Man patīk būt izmisumā, kur līdz ar skaļām bērnu raudām dzied eņģeļi. Man patīk būt tur, kur neviens nekad nav spēris kāju. Man patīk būt man.