Pavasaris negribīgi ir ieņēmis visus manus prāta tukšos stūrīšus. Es klusi, atlaidusies gultā, ķeru saules starus skropstu galos. Es ļauju saviem smagajiem plakstiem lēni slīdēt uz leju, lai beidzot sajustu kā vasarraibumi nemanāmi iezogas manā sejā. Pavasaris manā prātā valda bez liekiem iebildumiem. Es izdvešu klusu nopūtu, kas liecina vienīgi par padevību.Jau otro nedēļu esmu ielaidusi pavasari sava prāta tumšākajos nostūros, tajos lēnām sāk iespīdēt gaisma, dodot man cerību, ka varbūt visam ir kaut mazākā jēga, ka kautkur ir kāds, kas ir tikpat apjucis kā es un ka arī viņam ir nepieciešams vienīgi laiks.
Vasara vairs netuvojas teciņiem, tā skrien. Ar katru dienu tā pieskrien arvien tuvāk un tuvāk. Es nevaru sagaidīt, kad varēšu no rīta mosties ar smaidu sejā, kad varēšu visu dienu laiskoties pie jūras atlaidusies blakus savam mīļajam. Nevaru sagaidīt visas tās dienas ar saviem mīluļiem, dienas, kad nebūs jāuztraucas par to, ka rasēšana nav nodota laikā, ka lietišķā grafika nav nepieciešamajā daudzumā, bet videszinībās nav nepieciešamais atzīmju skaits. Es nevaru sagaidīt laiku, kad man neparko nebūs jāuztraucas.
Lēni samaisu piparmētru tēju ar mētras kociņu, ko noplūcu no manis lolotā piparmētru cera. Ik malks lēnām piepilda mani ar klusu mieru, ar liegu aizmirstību.
