#

Pavasara putni aiz mana loga melīgi vēsta par pavasari, kam būtu jāvalda aiz stilka. Šķiet, ka tamdēļ tie ir tik klusi.
Vakar pamanīju tulpes, kas spītīgi spraucās ārā no sasalušās zemes. Apstaigāju visapkārt mājai meklējot sneigpulkstenītes, bet visas slēpjas apsegušās ar balto sniega segu. Šķiet, ka visa pasaule apzvērējusies man šogad nedot pavasari.
Visu pagājušo nedēļu centos saprast, kas vainojams pie mana sliktā garstāvoļa, bet tā arī nesapratu. Idejas virzijās ap to, ka mans prāts ir pārāk pavasarīgs, ka esmu pārāk tālu pavasarī, un ziema man neļauj sajust šo te pavasari uz savas ādas. Bet tas netraucē man domāt par siltumu un jauko laiku un peldēm mēnesgaismā.
Es nevaru sagaidīt dienas, kad varēšu ar mīļo braukt uz jūru, kad varēšu sajust silto vēju savos matos, kad Saule sildīs manus vasarraibumus un naktis kļūs arvien īsākas. Es nevaru sagaidīt dienas, kas varēšu ar draugiem sēdēt un klusi smiet par aizvadīto gadu. Dienas, kad  nebūs jādomā par muļķīgajām ikdienas raizēm.
Vai es esmu vienīgā, kam šie sapņi šobrīd šķiet nereāli? Vienīgā, kam šķiet, ka šī ziema, aukstums, kas valda ārā, nekad nebeigsies?
Arvien biežāk es sevi pieķeru pie šādas domas. Arvien biežāk es sevi pieķeru pie domas, ka vēlētos būt kur citur. Kaut kur, kur saule spīd spožāk un kājas silti kņudina zaļā zāle.