#

Sausums. Es sajūtu sausumu savā mutē. Mēles galiņā gozējas nepateiktie vārdi. Ir sajūta, ka ikkatrs vārds izsūc mani sausu. Es iztvaikoju. Ar katru minūti, katru stundu manis paliek arvien mazāk. Savāds tukšums mani grauž no iekšas. Vai pie tā vainojama esmu es pati?

Vasara. Es apjaušu, ka ir sākusies vasara. Vai tiešām? Atkal mans prāts spēlē negantas spēles, visi mani sajūtu taustekņi kliedz, ka tas ir nepareizi. Mans prāts apgalvo, ka kaut kur ir ieviesusies kļūda. Kļūda... Bet kur? Kur lai meklēju šo neganto iemeslu mana prāta nespēkam? Kur lai meklēju sava tukšuma atslēgu?

Es maldos sava prāta bezdibeņos, nespēju atcerēties, ka būtu tur atstājusi savu bērnību. Kādēļ tur nav mani pusaugu gadi? Kur tie ir pazuduši? Es maldos šajā biežņā atbildes meklēdama, bet tikai iemaldos dziļāk mežā. Kur es atrodos? Kas esmu? 

Vasara, jau atkal te iemaldas apjausma. Bet kāda? Tukšums, te atkal atradās tukšums. Kā?