#

Septiņas jūras un trejdeviņi kalni - tieši tik daudz man tagad vajag. Man vajag klajumus, laukus, klusumu, plašumu. 

Es stāvu starp trim durvīm. Patiesībā, sēžu, šo visu durvju satikšanās punktā, mazā koridorā, ne lielākā par pāris kvadrātcentimetriem. Es te sēžu, Gaiss ir smacējošs, bet svaigs, svaigs lauku gaiss, bet kāda iemesla dēļ es nespēju ievilkt to savās plaušās. Tas netiek tālāk par manu rīkli. Es sēžu, lēnām smoku. Es smoku. Kā es šeit nokļuvu? Es atkal esmu viena. Manis vairs ir tik maz. 

Durvis. Uz pirmajām mazām, smalkām durtiņām pavirši uztriepts uzraksts "Pagātne". Aiz turienes dzirdu ļaunos smieklus, jauniešus ar nosmēķētām sejām, apsārtušajām acīm un rokām, kas stiepjas manā virzienā, savus dzeltenos, nokvēpušos pirkstus neslēpjot, pagātne iedzen izmisumā. 

Pretīm šīm atrodas lielas durvis, grezni, šķiet, ka zelta burtiem krāsots gravējums "Nākotne". Es lūkojos iekšā, bet manu tikai okeānu, bezgalīgus jūras plašumus un laivu, kas piesieta durvju ailē. Bezgalīgs tukšums. Nekuriene. 

Es aizcērtu šīs durvis, lai aplūkotu trešās, vismazākās. Uz tām nav ne mazākās norādes uz kurieni tās ved, bet tikko pieskaros rokturim dzirdu saldu, teiksmainu balsi, kas sauc : "Līva...Līīva... Te Laima rotaļas spēlē un nelaime nemēdz griest savu tumšo vaigu..." Pasmaidot taisījos doties iekšā, bet izdzirdēju citu, skaļāku balsi kliedzot no aizdurves : "Nenāc! Nekas nav tā kā izskatās!" 

Tā nu es sēžu laivā, kas ved uz nekurieni. Klusībā dodos pretī tukšumam. 

#

Vasara taču ir izklaižu laiks, ne? Vienmēr visi ir teikuši, ka vasara ir labākais laiks visā gadā. Man pietrūkst Rudens. Es nevarēju sagaidīt vasaru, bet šodien es beidzot sapratu, cik ļoti skumja man tā būs.
Vai zini kas ir skumjāk par to, ka tavs mīļais vairs nemaz nav tavs mīļais? Tas, ka tu nezini, ko gribi, tamdēļ veries, kā aizskrien tava mīla. Pirmoreiz raudāt vīrieša dēļ un saprast cik ļoti mazsvarīga tu esi. Skumji. Saprast cik ļoti maina cilvēki. Esmu Nākotnē. Esmu viena.
Svētdien aizbraucu uz Rīgu, es nespēju gulēt. Trīs naktis pavadīju nomodā baidoties no miega, kas mani māc. Es baidos no savas iztēles. Manā prātā ir pārāk daudz dēmonu. Man pietrūkst vectēva. Es viņu satiku - tur - citā pasaulē, viņš bija ar mani un tad es pēkšņi biju viena. Es pamodos viena. Es esmu viena. Viņš vienmēr aiziet līdzi paņemot visu, kas man ir svarīgs, pa mazām druskām viņš katru reizi salasīja manu sirdi un aiznesa prom. Esmu bezsirde.
 Mīlestība ir abstrakts jēdziens, kādreiz esat par to domājuši? Tās nav.