Es stāvu starp trim durvīm. Patiesībā, sēžu, šo visu durvju satikšanās punktā, mazā koridorā, ne lielākā par pāris kvadrātcentimetriem. Es te sēžu, Gaiss ir smacējošs, bet svaigs, svaigs lauku gaiss, bet kāda iemesla dēļ es nespēju ievilkt to savās plaušās. Tas netiek tālāk par manu rīkli. Es sēžu, lēnām smoku. Es smoku. Kā es šeit nokļuvu? Es atkal esmu viena. Manis vairs ir tik maz.
Durvis. Uz pirmajām mazām, smalkām durtiņām pavirši uztriepts uzraksts "Pagātne". Aiz turienes dzirdu ļaunos smieklus, jauniešus ar nosmēķētām sejām, apsārtušajām acīm un rokām, kas stiepjas manā virzienā, savus dzeltenos, nokvēpušos pirkstus neslēpjot, pagātne iedzen izmisumā.
Pretīm šīm atrodas lielas durvis, grezni, šķiet, ka zelta burtiem krāsots gravējums "Nākotne". Es lūkojos iekšā, bet manu tikai okeānu, bezgalīgus jūras plašumus un laivu, kas piesieta durvju ailē. Bezgalīgs tukšums. Nekuriene.
Es aizcērtu šīs durvis, lai aplūkotu trešās, vismazākās. Uz tām nav ne mazākās norādes uz kurieni tās ved, bet tikko pieskaros rokturim dzirdu saldu, teiksmainu balsi, kas sauc : "Līva...Līīva... Te Laima rotaļas spēlē un nelaime nemēdz griest savu tumšo vaigu..." Pasmaidot taisījos doties iekšā, bet izdzirdēju citu, skaļāku balsi kliedzot no aizdurves : "Nenāc! Nekas nav tā kā izskatās!"
Tā nu es sēžu laivā, kas ved uz nekurieni. Klusībā dodos pretī tukšumam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru