Nu jau es esmu pie skaitļa pieci."Vel pēdējie pāris palēcieni, Līva, tev jāsaņemas!" kāds sauc. Bet ja līdz šim tās bija bērna spēles, tad tagad esmu bezizejā, šie ir svarīgākie. Pēdējie divi soļi izšķirs manu nākotni.
Katra diena, ko pavadu savā tukšajā karalistē, šeit, ir laimes pielieta. Esmu kopā ar ģimeni vietā, kur nav jāuztraucas par visu. Esot šeit nejūtās dzīves spiedīgais svars uz pleciem, gaiss šķiet svaigāks un saule spožāka. Es spēju piemirst par jautājumiem, kas mani tirda kopš jūnija beigām.
Vai nav smieklīgi, ka paši vienkāršākie jautājumi patiesībā ir TIK ļoti sarežģīti? Paši vienkāršākie vārdi ir svarīgāki par garāko teikumu, ko jebkad kāds ir uzrakstījis. Izvēle starp diviem vārdiem, šie divi burti lielā mērē noteiks visu...
Es izdaru vel vienu palēcienu neesot tam gatava. Bailes manās krūtīs samilzt nemanot... "Kur tu aizgāji?" viņš sauc.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru