#

Mīlestība ir akla. Tai ir vienalga kādas rases vai garuma tu esi, cik skaists vai blonds.  Tai ir vienalga, cik nodevīgs tu esi un cik ļoti spēj sāpināt.
Mīlestība padara laimīgu visskumjākajos brīžos, tā paceļ spārnos, kad jūties skumji. Tā liek būt laimīgam. Tā ir nenovērtējama. Tie, kam ir mīlestība ir pašī laimīgākie cilvēki uz pasaules.
Mīlestība ir nežēlīga. Tā salauž, sadragā un samīda pēdējās cerības uz laimi. Tā sāpina smagāk kā dunka ribās.
Bērnībā es sēdēju savā istabā un baidījos no tā, ka māte varētu pamanīt krūzi, ko biju sasitusi un paslēpusi atviklnē. Vienmēr domāju, ka nekas nespēj būt bargāks par mammas rājienu.
Es sēžu drumstalās. Mana sapņu pils ir salauzta, izpostīta un izlaupīta. Laupītāji no plauktiņa, kur glabājās mana sirds, ko biju dāļājusi princim, ir nolaupījuši statīvu. Mana sirds vāļājās plauktos, līdz tā nokrita. Es sēžu drumslās. Savas sirds drumslās.
No sasistā pilis vairs neuzcelt, kā sacīja mani dārgie. Drumslas vairs neuztaisīs par mākslas darbu. Tā vairs nav pils. Tā ir būda izgāstuvē.

#

Es sēžu dzīvojamās istabas krēsā. Esmu iekārtojusies tieši tik ērti, lai sajustos kā mājās.
Pēdējā laikā bieži domāju par laimi. LAIMĪGS. Skaists vārds, tieši tik skaists, lai to nevarētu piedēvēt jebkuram. Ko tieši nozīmē šis vārds? Es sēžu savā ērtajā krēslā un prātoju par laimi. Vai es esmu laimīga? Vai laimi var izmērīt? Pēc kā to mēra?
Pēdējā laikā cilvēki ir ļaunāki. Esmu ievērojusi, ka katrā no ir manāmi augoša agresija. Kā bumba ar laika degli. Viss ir kārtībā, bet šī bumba nav droša, šai ir caurums un pulveris ik pa laikam izbirst nodarot mazus postījumus, ne postošus, nē, tie neizrauj gabalus, drīzāk tie ieskrambā ar sīkām skrambām kā papīra griezieni plaukstā.
 Man sāp dvēsele. Manā dvēselē kāds izdara papīra griezumus.  Es neesmu laimīga, bet, diemžēl, arī nevaru aiziet bārā un pasūtīt glāzi laimes. Vienu, otru un trešo, pat ar ceturto nepietiktu. Un laimes piepildīta nevaru skriet un laimīgi piecelties rīta agrumā, kad seju apspīd siltie saules stari. Es nevaru izlīst no gultas ar muļķīgu smaidu uz sejas. Es nespēju spēlēt teātri un nespēju izlikties par citu cilvēku.  Tāpēc es sēžu šajā istabā, dzeru nu jau atdzisušu karsto šokolādi un domāju, ko man darīt, lai es būtu laimīga?