pirmdiena, 2013. gada 30. septembris

#

Mīlestība ir akla. Tai ir vienalga kādas rases vai garuma tu esi, cik skaists vai blonds.  Tai ir vienalga, cik nodevīgs tu esi un cik ļoti spēj sāpināt.
Mīlestība padara laimīgu visskumjākajos brīžos, tā paceļ spārnos, kad jūties skumji. Tā liek būt laimīgam. Tā ir nenovērtējama. Tie, kam ir mīlestība ir pašī laimīgākie cilvēki uz pasaules.
Mīlestība ir nežēlīga. Tā salauž, sadragā un samīda pēdējās cerības uz laimi. Tā sāpina smagāk kā dunka ribās.
Bērnībā es sēdēju savā istabā un baidījos no tā, ka māte varētu pamanīt krūzi, ko biju sasitusi un paslēpusi atviklnē. Vienmēr domāju, ka nekas nespēj būt bargāks par mammas rājienu.
Es sēžu drumstalās. Mana sapņu pils ir salauzta, izpostīta un izlaupīta. Laupītāji no plauktiņa, kur glabājās mana sirds, ko biju dāļājusi princim, ir nolaupījuši statīvu. Mana sirds vāļājās plauktos, līdz tā nokrita. Es sēžu drumslās. Savas sirds drumslās.
No sasistā pilis vairs neuzcelt, kā sacīja mani dārgie. Drumslas vairs neuztaisīs par mākslas darbu. Tā vairs nav pils. Tā ir būda izgāstuvē.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru