#

Rudens ir drūms. Visapkārt vijās melni dūmakains klusums. Ir iestājies klusums manās domās. Pārdomu laikmets ir noslēdzies ar vērienu, tagad mana prāta vārīgās vietiņas klāj mēms klusums.
Aizver acis, ko redzi tu? Es liegi skrienu  miglas tītās pļavās, kur dzestra rasa apvij manas basās pēdas. Es stāvu uz deviņstāvu ēkas jumta malas, klausos klusajā lietus balsī, kamēr ar katru sekundi ūdens cieši apvij manu augumu. Es plūcu ziedlapas baltām margrietām laiski guļot zaļas zāles pilnās pļavās. Es liegi šūpojos virs koku galotnēm, kur vējš maigi glāsta manu matu cirtas.
Klusi manās ausīs iečukstas plūstoša klaviermūzika, skaista soprāna balss īpašniece sāk savu dziesmu. Es aizveru acis. Esmu koks, kam vējš šalko pažobelēs. Esmu zāle, kas tikko lien ārā no zemes. Esmu Līva. Pasaule apstājas dziesmā. Pasaule ir skaista. Tikai šo vienu brīdi.