#

Tukši cilvēki tukšās Rīgas ielās bēg no gaisa - tie smok. Princeses ziedu kleitās lasa margrietiņas bruģa pilnās pļavās.
Es biju kaila, kamēr riepu melnie putekļi krājās uz manām krūtīm, delnām un plaksti kļuva arvien smagāki. Uz pleca sajutu balodi apsēstdamies, tas nesa ielūgumu uz bijušo cilvēku bijušajām kāzām.  Aizgāju un stāvēju tukšos cilvēkos, nepabeigtās draudzībās un zudušās ēnās. Biju kaila, bet mani ieskāva putekļi, tie veidoja melnu nāves apmetni. Varbūt tā bija galvenā loma dzīves laikā. Lucifers nobālēja manā priekšā, ar savu apmetni apsedzu visu, kas radīja prieku ļaužu sejās. Lietus noskaloja putekļus atkal atstājot mani kailu, bet apsedzot citus ar melnām, neaizskaramām maskām. Es stāvēju kaila nepabeigtu draudzību priekšā, bet viņi bija aiz maskām kā mūžīgiem vairogiem.

#

Šodien es atbraucu uz tagadni. Miljons kilometru, - tieši tik daudz nobraucu meklējot sevi.
Iekāpu autobusā un ripoju, tā nu nonācu šeit un veiksmīgi atripinājos.
Mežu meži aizgāja plašumos, kamēr es braucu, griežot savus bezizmēra riteņus. Pazuda saule no debesīm un zeme atvēra pekles vārtus, kas iesūca sevī manus dārgākos noslēpumus.
Es biju klusās ielās, kur lietus mitrais gaiss sūcās manās mitrajās drēbēs, kamēr nebeidzamas asaras no debesīm saslapināja manu apģērbu līdz pašām miesām. Es mitra atripoju uz tagadni. Slapja kā piemājas žurka, bet es atradu sevi. tagad varu beigt meklēt, palikt mūžam slapja, stāvot ar basām kājām klusā Rīgas ielā, kur no manām mitrajām drēbēm pilēs debesu asaras. Es varu palikt...