#

Šodien es atbraucu uz tagadni. Miljons kilometru, - tieši tik daudz nobraucu meklējot sevi.
Iekāpu autobusā un ripoju, tā nu nonācu šeit un veiksmīgi atripinājos.
Mežu meži aizgāja plašumos, kamēr es braucu, griežot savus bezizmēra riteņus. Pazuda saule no debesīm un zeme atvēra pekles vārtus, kas iesūca sevī manus dārgākos noslēpumus.
Es biju klusās ielās, kur lietus mitrais gaiss sūcās manās mitrajās drēbēs, kamēr nebeidzamas asaras no debesīm saslapināja manu apģērbu līdz pašām miesām. Es mitra atripoju uz tagadni. Slapja kā piemājas žurka, bet es atradu sevi. tagad varu beigt meklēt, palikt mūžam slapja, stāvot ar basām kājām klusā Rīgas ielā, kur no manām mitrajām drēbēm pilēs debesu asaras. Es varu palikt...