Es pamodos līdz ar sārtajiem saules stariem, aukstajās rudens debesīs. Vasaras krāšņums bija padarījis mani aklu, ļaujot pazust margrietiņu lapu maigumā un vēja šalku liegumā. Rudens zelta lietis jau atkal mani modināja.
Es biju mazs puteklis zelta otas triepienā. Sārtie degungali kā mazi bērni draudzīgi smēja par aizvadīto  vasaru, kamēr lēnām tuvojās ziema, pārvēršot pasauli dārgā mākslas darbā. Te sākās dzīve, ļaudis nosalušiem deguniem un smaidīgām sejām, bet es, puteklis, tikai maisījos pa kājām modelēm un biznesmeņiem.
Es biju zaļš zars nokaltušā birztalā, sārta roze balto krizantēmu dārzā.  Es meloju, sev čukstus atgādināju, es esmu čiekurs silā, kur to ir pilns. Es biju mazākais no visiem čiekuriem.
Klusi nopūtos un paslēpos sauso skuju pakrūtē.

#

Tukši cilvēki tukšās Rīgas ielās bēg no gaisa - tie smok. Princeses ziedu kleitās lasa margrietiņas bruģa pilnās pļavās.
Es biju kaila, kamēr riepu melnie putekļi krājās uz manām krūtīm, delnām un plaksti kļuva arvien smagāki. Uz pleca sajutu balodi apsēstdamies, tas nesa ielūgumu uz bijušo cilvēku bijušajām kāzām.  Aizgāju un stāvēju tukšos cilvēkos, nepabeigtās draudzībās un zudušās ēnās. Biju kaila, bet mani ieskāva putekļi, tie veidoja melnu nāves apmetni. Varbūt tā bija galvenā loma dzīves laikā. Lucifers nobālēja manā priekšā, ar savu apmetni apsedzu visu, kas radīja prieku ļaužu sejās. Lietus noskaloja putekļus atkal atstājot mani kailu, bet apsedzot citus ar melnām, neaizskaramām maskām. Es stāvēju kaila nepabeigtu draudzību priekšā, bet viņi bija aiz maskām kā mūžīgiem vairogiem.

#

Šodien es atbraucu uz tagadni. Miljons kilometru, - tieši tik daudz nobraucu meklējot sevi.
Iekāpu autobusā un ripoju, tā nu nonācu šeit un veiksmīgi atripinājos.
Mežu meži aizgāja plašumos, kamēr es braucu, griežot savus bezizmēra riteņus. Pazuda saule no debesīm un zeme atvēra pekles vārtus, kas iesūca sevī manus dārgākos noslēpumus.
Es biju klusās ielās, kur lietus mitrais gaiss sūcās manās mitrajās drēbēs, kamēr nebeidzamas asaras no debesīm saslapināja manu apģērbu līdz pašām miesām. Es mitra atripoju uz tagadni. Slapja kā piemājas žurka, bet es atradu sevi. tagad varu beigt meklēt, palikt mūžam slapja, stāvot ar basām kājām klusā Rīgas ielā, kur no manām mitrajām drēbēm pilēs debesu asaras. Es varu palikt...

#

Man bija sapnis. Es biju putns ar apgrieztiem spārniem, gluži kā dara zooloģiskajā dārzā, lai putni neaizmūk no dzimtajām mājām. Es biju putns-invalīds, man nebija iespējas aizmukt, aizlidot.
Es  pamodos tagadnē un biju putns-invalīds. Mani spārni tika apgriezti, es nelidošu prom.
Man bija sapnis, kur biju bišu māte un man bija tūkstošiem bērnu. Un lidojot viņi man sekoja. Cilvēks nospieda mani, ar karstu plaukstu, tas beidza manu pastāvēšanu. Es pārvērtos putnā, kas nespēj lidot. Es biju kaija, kas lec gar jūras krastu, nekad neizbaudot vēja šalkas sejā. Manu dzelteno kāju stulmi grima smiltīs. Es biju smaga, šķita, ka tas ir svars uz maniem pleciem, kas spiež uz leju, vai varbūt tā bija vainas apziņa. Es biju resna, vientuļa kaija tukšā jūras krastā. Cik nožēlojami ir cilvēki, kas smejoties saka, ka tiem kaiju žēl! Kaijas nav jāžēlo! Kādēļ žēlot kādu, kam ir dots vairāk kā pašam?

#

Lietus nogalina pēdējo saules ielieto prieku manā organismā, miers aizskalojas mazām tērcītēm uz tuvējo noteku. Saule pazuda bez vēsts, tā aizmuka nemaz neatvadoties.
Šodien man iesita pļauku. Cilvēki paceļ roku pret otru, kad jūtas vāji. Es esmu vāja.
Es ākstījos un pazudu. Es izākstījos.
Man sāp mati. Matu sāpes noslēpj mana vaiga sūrstēšanu un paglābj no saules trūkuma organismā. pat pēdējie stariņi pazuda.
Manis nav

#

Es šodien gribēju vārtīties sniegā un izbaudīt kā tas kūst uz manas ādas, saules stariem sildot manu gaišo augumu.

#

Es iemīlējos pavasarī. Iemīlējos, ielīmējos.
Es stāvēju pagalma vidū un ļāvu sev ielīmēties ainavā. Tā vienkārši stāvēju pagalma vidū un ļāvu sev iemīlēties pavasarī. Saule raibināja manu seju dzelten-sarkan-zaļi raibu. Strazdi pina ligzdas manos matos. Tie bija pārņēmuši ķermeni, tie dziedāja dvēselē un ķērca sirdī.
Es biju mežs, pilns savvaļas tulpju. Es biju koks, uz kura patvērumu rod zaļie ķērpji. Sniegpulkstenītes glaudās pie manām kājām. Tad biju sniegpulkstenīte, kas tikko spraucās ārā no zemes. Es biju asns, sulīgs, zaļš asns.
Es vēlētos būt pavasaris. Ir skaisti likt cilvēkam iemīlēties pasaulē. Cilvēkiem būtu biežāk jāiemīlas. Nav vairs runas par citiem cilvēkiem. Šoreiz es runāju par citu mīlestību. Ir skaisti iemīlēties sevī vai saulē, vai pasaulē.
Es biju Pavasaris, vienu īsu brītiņu, es ļāvu iemīlēties. Es biju pasaule, uz īsāko mirkli pasaulē, es biju pasaule ar strazdiem matos.