#

Es iemīlējos pavasarī. Iemīlējos, ielīmējos.
Es stāvēju pagalma vidū un ļāvu sev ielīmēties ainavā. Tā vienkārši stāvēju pagalma vidū un ļāvu sev iemīlēties pavasarī. Saule raibināja manu seju dzelten-sarkan-zaļi raibu. Strazdi pina ligzdas manos matos. Tie bija pārņēmuši ķermeni, tie dziedāja dvēselē un ķērca sirdī.
Es biju mežs, pilns savvaļas tulpju. Es biju koks, uz kura patvērumu rod zaļie ķērpji. Sniegpulkstenītes glaudās pie manām kājām. Tad biju sniegpulkstenīte, kas tikko spraucās ārā no zemes. Es biju asns, sulīgs, zaļš asns.
Es vēlētos būt pavasaris. Ir skaisti likt cilvēkam iemīlēties pasaulē. Cilvēkiem būtu biežāk jāiemīlas. Nav vairs runas par citiem cilvēkiem. Šoreiz es runāju par citu mīlestību. Ir skaisti iemīlēties sevī vai saulē, vai pasaulē.
Es biju Pavasaris, vienu īsu brītiņu, es ļāvu iemīlēties. Es biju pasaule, uz īsāko mirkli pasaulē, es biju pasaule ar strazdiem matos.