doomed

Sveiki visi - tie kas līgo un tie, kas jau ir pabeiguši līgot un visvairāk - tie, kas vel līgo!
Tātad, šīs brīvdienas man bija ārkārtīgi garas. Ja godīgi tikai vakar normāli atguvos no jāņiem, kaut gan nē, veljoprojām gandrīz guļu.
Jāņus pavadīju jautrībā, Iespējams, ka šie bija labākie jāņi līdz šim. Ap astoņiem mēs aizgājām pretim Evai un Mārtiņam, bet pa ceļam mani māsīca iekaustija. Bet tad gājām pie omes tur mēs ar Zevu klājām galdu un cēlām teltis gulēšanai. Deviņos sākās zaļumballe. Tā normāli izdejoties nedabūju bet nu. Tā mēs tur tusējāmies kādu brīdi pie omes un zaļumballē. Bija viss nu iedzeršana mazliet, smēķēšana mazliet un jautrība diezgan!
Mēs cepām zefīrus ugunskurā un staigājām līdz bendzīntankam un tad sēdējām pie ugunskura un nu jā. Es šogad nevaru lepoties ar skaidriem jāņiem un ar jāņiem, kuros nebūtu kļūdu. Bet es nenožēloju, viss nokārtojās pats no sevis.
Jāņi tika sagaidīti godam, sēžot līdz astoņeim riktīgi un vēlāk vnk esot svaigā gaisā un dzerot tēju/kafiju un ēdot brokastis.
Pārējo jāņu dienu (no kādiem diviem) pavadiju miega atgūšanai. un vakar mani aizvilka uz Dobeles dārzu, tagad esmu pārēdusies zemenes. Biju arī ārā ar Judīti. Patīkami atkal sajust to, ka kaut kur viss ir mierīgi. Vai pareizāk - tā kā agrāk. vismaz starp dažiem cilvēkiem.
Šodien pamodos lēnu garu un sakopos un mēte aizvilka uz veco ciematu pie omes biju nodarbināta ar dārza sakopšanu un puķudobju ravēšanu. Tikai vēlāk izdomāja, ka Jābrauc pie Ingūnas. Es dievinu to vietu! Tur ir tādi plašumi un superīgi vienkārši. Es tur sēžot ar māti, tēvu, Ingunu un Roli jutos tā itkā manī beidzot būtu pilnīgs miers un es neuztrauktos par pagātni. Zinu, tā darīt nav pareizi, bet piemēram vakar es salecos ar draugu un velaizvien pa retam dzirdu kādus pārmetumus par kļūdām.
Drīz būs dziesmu svētki, varbūt satikšu beidzot Elīnu. :)
Bet pagaidām galvenais - esiet laimīgi ! klikklik šeit!

Paranoja

Pēdējās dienās es daudz domāju par visumu. Iespējams esmu sākusi noticēt, ka kaut kur ir kāds, kas mūs vada, kas nosaka, kura ir īstā lieta, ko darīt.
Pēdējās dienas mani vada kaut kas dīvains, kas beidzot liek nožēlot visu, kas ir noticis pēdējā gada laikā. Es pagaišajā aprīlī sāku visu no sākuma ar domu, ka "man būs labāk" bet es visu salaidu vel lielākā dēlī.
Vakar bija briesmīga diena. Viss kam es pieskāros saplīsa un sabruka, un sabojājās. Es gluži vienkāršiu mazgāju traukus un daži šķīvji saplīsa. vēlāk es sadusmojos uz sevi un sāku raudāt, izlaidu krūzīti no rokām un tā saplīsa līdz ar velvienu. Vēlāk kārtoju skapi un vel kaut kas saplīsa un tad tas notika.. es sabruku.
Vienu brīdi es domāju par to, kas es esmu. Es raudāju, patiesībā, es vakar daudz raudāju. Un man acu priekšā rādijās ainas. Akdievs. Viss! mīļākie, kļūdas, strīdi, asaras, smaidi un Viņš. Nesaskatu sevišķu īpašību kapēc viņš bija tur. Nezinu, bet tagad domājot viņam tur bija vieta. Man pietrūkst viņa.
Un tad es domāju par to, ka visums kustas, tam ir noteikta kustība. Mēs tikām radīti vieni, tātad mums ir jāpaliek vieniem..

sākums.

Daži saka, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Es viņos neklausos.
Man beigas ir tikai un vienkārši baigas. Tās ir skumjas, reizēm sāpina mūs visus, tos, kas domāja, ka nekad netiks sāpināti un tos, kas uzskata, ka dzīve sāpina visus, gan jaunus, gan vecus.
Paiet laiks līdz sadūšojies sākt visu no sākuma, un kad tu to beidzot izdari tas tāpina vairāk nekā jebkas cits, vairāk kā pašas beigas. Tas dedzina krūtīs, un sāp kā elle. Sajūta ir tā, ka daļa tevis būtu palikusi vietā, kur viss beidzās. Un paiet laiks līdz tu iemācies atkal dzīvot bez šīs daļas, bet dažreiz rodas sajūta, ka tas tevi sauc, ka kaut kur pasaulē ir kāds, kas sauc pēc tevīm un tavas acis sāk migloties un skropstut tuša veido tumšus lokus zem tavām acīm. Tad šis tukšums, tukšums, ko izrāva iepriekšējās beigas vairs nešķiet piepildijies, tas atkal dedzina...