Pēdējās dienās es daudz domāju par visumu. Iespējams esmu sākusi noticēt, ka kaut kur ir kāds, kas mūs vada, kas nosaka, kura ir īstā lieta, ko darīt.
Pēdējās dienas mani vada kaut kas dīvains, kas beidzot liek nožēlot visu, kas ir noticis pēdējā gada laikā. Es pagaišajā aprīlī sāku visu no sākuma ar domu, ka "man būs labāk" bet es visu salaidu vel lielākā dēlī.
Vakar bija briesmīga diena. Viss kam es pieskāros saplīsa un sabruka, un sabojājās. Es gluži vienkāršiu mazgāju traukus un daži šķīvji saplīsa. vēlāk es sadusmojos uz sevi un sāku raudāt, izlaidu krūzīti no rokām un tā saplīsa līdz ar velvienu. Vēlāk kārtoju skapi un vel kaut kas saplīsa un tad tas notika.. es sabruku.
Vienu brīdi es domāju par to, kas es esmu. Es raudāju, patiesībā, es vakar daudz raudāju. Un man acu priekšā rādijās ainas. Akdievs. Viss! mīļākie, kļūdas, strīdi, asaras, smaidi un Viņš. Nesaskatu sevišķu īpašību kapēc viņš bija tur. Nezinu, bet tagad domājot viņam tur bija vieta. Man pietrūkst viņa.
Un tad es domāju par to, ka visums kustas, tam ir noteikta kustība. Mēs tikām radīti vieni, tātad mums ir jāpaliek vieniem..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru