sākums.

Daži saka, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Es viņos neklausos.
Man beigas ir tikai un vienkārši baigas. Tās ir skumjas, reizēm sāpina mūs visus, tos, kas domāja, ka nekad netiks sāpināti un tos, kas uzskata, ka dzīve sāpina visus, gan jaunus, gan vecus.
Paiet laiks līdz sadūšojies sākt visu no sākuma, un kad tu to beidzot izdari tas tāpina vairāk nekā jebkas cits, vairāk kā pašas beigas. Tas dedzina krūtīs, un sāp kā elle. Sajūta ir tā, ka daļa tevis būtu palikusi vietā, kur viss beidzās. Un paiet laiks līdz tu iemācies atkal dzīvot bez šīs daļas, bet dažreiz rodas sajūta, ka tas tevi sauc, ka kaut kur pasaulē ir kāds, kas sauc pēc tevīm un tavas acis sāk migloties un skropstut tuša veido tumšus lokus zem tavām acīm. Tad šis tukšums, tukšums, ko izrāva iepriekšējās beigas vairs nešķiet piepildijies, tas atkal dedzina...