Jo vairāk tu par to domā, jo vairāk tu esi tajā iekšā. Slīdi arvien dziļāk un dziļāk, līdz tas ir tavs vienīgais dzīvesveids.
Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc seksu neuzskata par atkarību. Vismaz puišiem. Jo kā sāc tā pēc noteikta laika gribas vel. Tas ir kā devās.
Pēdējā nedēļā es par to dzirdu tik bieži kā vel nekad, man pilnīgi sarkt liek tie jautājumi, ko uzdod. Ne tikai jautājupi, arī piedāvājumi, mājieni un žesti. Nekad nebiju satikusi tik vulgāru puisi, pat Edgars uz viņa fona atpaliek.
Bet savā ziņā es viņu saprotu, kad cilvēkam nav pie kā pieturēties, tad viņš mēdz darīt muļķīgas lietas. Pasaule to atļāuj - kaut reizi būt muļķīgam. Vismaz līdz saprāta robežai. Tiaki, lai noteiktu saprāta robežu ir jābūt kam vairāk par vienkāršām ētikas normām.
Tātad atpakaļ pie realitātes, es jūtos briesmīgi, tuvojas mana vārdadiena, bet tā nav lielākā problēma. Jau kopš februārā sākuma es klimstu apkārt ar sajūtu, ka man kaut kas pietrūkst, lielākā problēma ir tajā, ka es nezinu kas. Nelāga nojauta ir, ka tomēr zinu, bet vēlos kaut tā nebūtu. Un tomēr, laikam jau cilvēku sāpināšana ir mans darbs.
Šeit ir dziesmiņš un velviens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru