Es lasu, klausos un redzu vienu un to pašu. Visur cilvēki gaužas, viņus sāpina, viņi sāpina. Tas ir kā cikls. Man viņu ir žēl. Es varu pasmaidīt, bet vieglāk ir to nedarīt, jo tas sāpinātu viņus, viņu sāpināšana sāpinātu mani. Tapēc es izvairos no darbībām, kas varētu citus iespaidot savādāk kā mani. Tātad vel man iet labi, cītīgi plānoju "baltās naktis" un mācos olimpiādēm , un gatavojos "Zvirbulim" un visam pārējam.
Esmu mazliet nogurusi, un galvenais, ka ne no darbībām jebkādām, bet no sevis. Es pati nesaprotu, ko es daru, precīzāk - kapēc sevi sāpinu. Bet jo vairāk domāju, jo vairāk man tas ir vienalga.
No rītdienas man sākas mākslas skola, šodien jāpieņem galīgais lēmums - cik stundas nedēļā man ņemt. katrā ziņā vairāk par 5 es neņemšu, jo gluži vienkārši nevarēšu to panest, bet arī mazāk par 4 ņemt es nevaru, tas tā kaitina.
Bet nu katrā ziņā, kamēr es te ņemos, saulītes, - esiet laimīgi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru