Es brīvajā laikā meloju. Varētu teikt, ka tas ir mans hobijs. Labi nē, es nemeloju, - es noklusēju. Es brīvajā laikā mēdzu noklusēt, to, ko vajadzētu izteikt skaļi. Es klusēju par visu. Es nevienam nesaku, ka mana dzīve nav pasaka, es nevienam nesaku, ka es mīlu tos, kurus itkā nīstu, ka man kāds pietrūkst.
Man patīk noklusēt. Es noklusēju daudz. Es jums noklusēju par cilvēku, kuru man patīk dēvēt youknowwho. Jums iespējsms nav ne mazākās jausmas par pagaišgadu un par to, kas notiek tagad.
Es iestājos mākslas skolā. Braukāju apkārt pa Jelgavu, Dobeli. Brīvlaikā. tajā svētdienā, laikam otrajā janvārī, aizbraucu uz Dobeli un piektajā biju atpakaļ Nākotnē. Iepazinos ar daudziem jauniem cilvēkiem. Izbaudiju labu sabiedrību tā teikt.
Tagad atpakaļ skolā... Tagad sajūta tāda itkā viss jāsāk atkal no sākuma. Tā itkā man te būtu jauns sākums. Vienmēr esmu sūkstijusies par to, ka viss ir tā itkā nav brīvlaiku tad gtagad es vēlētos kaut tā būtu. Jau otro nedēļu sajūta tāda itkā es būtu nepareizajā vietā. Bet tā jau ir mana problēma.
Izkalidējieties. Šeit jums dziesma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru