#

Es šodien gribēju vārtīties sniegā un izbaudīt kā tas kūst uz manas ādas, saules stariem sildot manu gaišo augumu.

#

Es iemīlējos pavasarī. Iemīlējos, ielīmējos.
Es stāvēju pagalma vidū un ļāvu sev ielīmēties ainavā. Tā vienkārši stāvēju pagalma vidū un ļāvu sev iemīlēties pavasarī. Saule raibināja manu seju dzelten-sarkan-zaļi raibu. Strazdi pina ligzdas manos matos. Tie bija pārņēmuši ķermeni, tie dziedāja dvēselē un ķērca sirdī.
Es biju mežs, pilns savvaļas tulpju. Es biju koks, uz kura patvērumu rod zaļie ķērpji. Sniegpulkstenītes glaudās pie manām kājām. Tad biju sniegpulkstenīte, kas tikko spraucās ārā no zemes. Es biju asns, sulīgs, zaļš asns.
Es vēlētos būt pavasaris. Ir skaisti likt cilvēkam iemīlēties pasaulē. Cilvēkiem būtu biežāk jāiemīlas. Nav vairs runas par citiem cilvēkiem. Šoreiz es runāju par citu mīlestību. Ir skaisti iemīlēties sevī vai saulē, vai pasaulē.
Es biju Pavasaris, vienu īsu brītiņu, es ļāvu iemīlēties. Es biju pasaule, uz īsāko mirkli pasaulē, es biju pasaule ar strazdiem matos.

#

Aizved mani uz jūrmalu. Es gribu būt kaija vēja plosītos ūdeņos. Aizved mani uz jūrmalu. Es gribu saplūst ar aukstajām smiltīm februāra pēdējās dienās. Es gribu sajust ziemas atvadas, pavasarim nesākoties. Kafija vairs negaršo tāpat, ja neesi pie jūras. Bet es gribu būt jūra, kas sijājas pret smilšainiem krastiem, kā rudens vakaros, tā pavasara rītos.
Aizved mani uz jūrmalu un pazaudē. Es pazudīšu vakara saules pieraibinātajās debesīs. Es būšu putns, kas lido mierīgajās debesīs. Es būšu zvaigzne sudraba pielietajā naktī.
Aizved mani uz jūrmalu dienvidū, es būšu kā jaunava, kas mūžam gaida savu vīru atgriežoties no jūras. Es būšu kā mazs bērns, es šūpošos kārklu galotnēs.
Aizved mani pazaudēties. Aizved mani uz jūrmalu!