Man šķita ka visumam ir jāaptver viss, ka tam jāaptver pasaule, ka tam jāaptver saule, mīlestība un dzīvība. Bet tas aptver tikai tukšumu, it kā itkā tu ej pa ielu un apkārt sev neko neredzētu, viss ir pelēkā dūmakā tīts. Un apkārt kustas pelēkas formas. tās runā, bet tu nedzirdi, tās raud, bet tu nejūti. Un tad tev sāk šķist, ka šīs formas pazīsti, tās sāk kļūt regulārākas, tu tās sāc pazīt. Tās iegūst krāsu un apveidus. Bet tomēr arvien šķeit, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas sāp..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru