
Es iesāku pēdējo šīs skolas gadu, es gaidiju klasi, jā, draugus, bet ne šo.. Ir tā itkā viss būtu tāpat, tikai cilvēki nav tie paši. Personības nav mainījušās, bet ir sajūta, ka viss nav tā kā vajadzētu.
Arī draugi nav tie, kas bija pirms pāris dienām. Viņi ir savādāki, varbūt ir mainijies mans uztveres veids, bet es vairs nevienā lietā nesaskatu pozitīvo. Viss ir šķībs, greizs, sagāzies. Varbūt pat var teikt, ka ir sabrucis mans nams, ko pirms tam biju kailām rokām uzcēlusi, krājot ķieģeļus par pēdējiem iekrājumiem. Un tagad no pēdējiem veselajiem ķieģeļiem es būvēju sev mūri, lai nocietinātos no visa šī, ko es redzu, ko jūtu. Ir sajūta, ka esi pazudis...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru