Jo kādreiz viss pareizais šķiet nepareizs

Es lasu, klausos un redzu vienu un to pašu. Visur cilvēki gaužas, viņus sāpina, viņi sāpina. Tas ir kā cikls. Man viņu ir žēl. Es varu pasmaidīt, bet vieglāk ir to nedarīt, jo tas sāpinātu viņus, viņu sāpināšana sāpinātu mani. Tapēc es izvairos no darbībām, kas varētu citus iespaidot savādāk kā mani. Tātad vel man iet labi, cītīgi plānoju "baltās naktis" un mācos olimpiādēm , un gatavojos "Zvirbulim" un visam pārējam.
Esmu mazliet nogurusi, un galvenais, ka ne no darbībām jebkādām, bet no sevis. Es pati nesaprotu, ko es daru, precīzāk - kapēc sevi sāpinu. Bet jo vairāk domāju, jo vairāk man tas ir vienalga.
No rītdienas man sākas mākslas skola, šodien jāpieņem galīgais lēmums - cik stundas nedēļā man ņemt. katrā ziņā vairāk par 5 es neņemšu, jo gluži vienkārši nevarēšu to panest, bet arī mazāk par 4 ņemt es nevaru, tas tā kaitina.
Bet nu katrā ziņā, kamēr es te ņemos, saulītes, - esiet laimīgi!

tell the world - the bitch is back.

jau pusstunda, kā sēžu pie tukša laukuma, kurš būtu jāaizpilda.
Man nav ko stāstīt. Es ienīstu pasauli, tā ir pārāk sabojāta, samaitāta, piesātināta un sarežģīta. Beidzot es izjūtu, ka tai ir jākustās, un tas beidz mani nost. Es nepārtraukti kustos. man gribas apsēsties un neko nedarīt. Bet tad, ja es beidzot to varu šķiet, ka ir pārāk garlaicīgi.
patiesībā, es jums kaut ko pastāstīšu citreiz, jo man nav ko stāstīt, jo privāto dzīvi nedrīkst, tā teikt.

Es meloju

Es brīvajā laikā meloju. Varētu teikt, ka tas ir mans hobijs. Labi nē, es nemeloju, - es noklusēju. Es brīvajā laikā mēdzu noklusēt, to, ko vajadzētu izteikt skaļi. Es klusēju par visu. Es nevienam nesaku, ka mana dzīve nav pasaka, es nevienam nesaku, ka es mīlu tos, kurus itkā nīstu, ka man kāds pietrūkst.
Man patīk noklusēt. Es noklusēju daudz. Es jums noklusēju par cilvēku, kuru man patīk dēvēt youknowwho. Jums iespējsms nav ne mazākās jausmas par pagaišgadu un par to, kas notiek tagad.
Es iestājos mākslas skolā. Braukāju apkārt pa Jelgavu, Dobeli. Brīvlaikā. tajā svētdienā, laikam otrajā janvārī, aizbraucu uz Dobeli un piektajā biju atpakaļ Nākotnē. Iepazinos ar daudziem jauniem cilvēkiem. Izbaudiju labu sabiedrību tā teikt.
Tagad atpakaļ skolā... Tagad sajūta tāda itkā viss jāsāk atkal no sākuma. Tā itkā man te būtu jauns sākums. Vienmēr esmu sūkstijusies par to, ka viss ir tā itkā nav brīvlaiku tad gtagad es vēlētos kaut tā būtu. Jau otro nedēļu sajūta tāda itkā es būtu nepareizajā vietā. Bet tā jau ir mana problēma.
Izkalidējieties. Šeit jums dziesma.