
Pēdējā laikā cilvēki ir ļaunāki. Esmu ievērojusi, ka katrā no ir manāmi augoša agresija. Kā bumba ar laika degli. Viss ir kārtībā, bet šī bumba nav droša, šai ir caurums un pulveris ik pa laikam izbirst nodarot mazus postījumus, ne postošus, nē, tie neizrauj gabalus, drīzāk tie ieskrambā ar sīkām skrambām kā papīra griezieni plaukstā.
Man sāp dvēsele. Manā dvēselē kāds izdara papīra griezumus. Es neesmu laimīga, bet, diemžēl, arī nevaru aiziet bārā un pasūtīt glāzi laimes. Vienu, otru un trešo, pat ar ceturto nepietiktu. Un laimes piepildīta nevaru skriet un laimīgi piecelties rīta agrumā, kad seju apspīd siltie saules stari. Es nevaru izlīst no gultas ar muļķīgu smaidu uz sejas. Es nespēju spēlēt teātri un nespēju izlikties par citu cilvēku. Tāpēc es sēžu šajā istabā, dzeru nu jau atdzisušu karsto šokolādi un domāju, ko man darīt, lai es būtu laimīga?
Ja nepatīk apkārt esošais, ir jāmaina nevis apkārtne, bet sava uztvere! Tas strādā - pamēģini. :) M.
AtbildētDzēstKā apkārtni, tā arī sevi nav nepieciešams mainīt, jo apkārtni mainīt ir neiespējami, un sevi - bezjēdzīgi. Ikkatrs tā ir juties, un daudzi arī pateiks, ka mainīt nevajag, vajag tikai saprast.
Dzēst