Kopsavilkums. jeb 2011.

Velviens brīnišķīgs, skaists, jautrs gads ir pagājis un šoreiz divi tūkstoši vienpadsmitais. Šogad esmu iemācījusies daudz ko jaunu, daudz lietu, kas man noderēs, kas mani stiprina un padara labāku. Viennozīmīgi šis ir skaistākais laiks, ko esmu piedzīvojusi līdz šim.
Gads sākās šādi. (Bildītēs augšā) Kā jau katru gadu. Mēs ar meitenēm un Mārci sagaidījām jaungadu. Protams, arī Džims bija ar mums, bet šo daļu, kas beidzās vasaras vidū esmu veiksmīgi izsvītrojusi no savas dzīves, šķietami uz visiem laikiem.
Protams, atsākās arī skola. Es mīlu savu iepriekšējo klasi! Viņi bija mani mīluļi. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka kādreiz tā pieķeršos cilvēkiem.
Pēc mierīgās ziemas, mazliet ātrāk kā bija plānots nāca pavasaris. Tas laiks man bija apbrīnojami sarežģīts un tajā pašā laikā apbrīnojami viegls. Cilvēki nāca un gāja. Man bija jāpaspēj viss - nodarboties ar folkloru, savest kārtībā skolēnu padomi, apmeklēt mākslas skolu un tam visam klāt nāca arī skolas pasākumi, Pēdējais zvans, Žetonvakars un visi citi, piemēram, māmiņdiena.
Ticiet vai nē, bet man neatlika laika atpūtai. Bet šis laiks man ir iekritis atmiņā kā viens no skaistākajiem šogad. Vienmēr apkārt man bija draugi, klasesbiedri, kas centās palīdzēt un atbalstīt kā vien spēdami.
Arī vasara nebija aiz kalniem. Eksāmeni, izlaidums un viss pārējais. arī tas bija skaisti. nu vismaz daļēji. es ieguvu jaunu draudzeni, kas man tāda paliks lai arī kas, tik tiešām.
Vasara nāca ar jaunu klāstu piedzīvojumiem. Viss, ko es darīju šovasar man bija, kas jauns Es iestājos RAVā un iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Jāņus pavadīju ar māsīcu un pēcāk, pēc svētkiem, sāku dzīvoties pa Rīgu. Daudz laika pagāja. Šī man bija darba pilna vasara. Bija remonti mājā, apkāŗtni nepārtraukti vajadzēja kopt. Bet arvien vairāk es pieradu pie domas, ka arī šeit ir labi. Sadraudzējos ar Edvīnu un citiem šeit, Strazdu ielā. Dzīve atkal šķita jautrāka. Kaut par bišķīti.
Vasaras beigās pārcēlos uz Rīgu, kojām. Tur man radās daudz jaunu paziņu. Daudz jaunu draugu, iespaidu. Šis laiks jau atkal radikāli mainīja manus uzskatus par dzīvi. Iespējams, ka esmu satikusi cilvēkus, kas mani pavadīs visu atlikušo laiku, iespējams es esmu muļče. Bet es nevēlētos tā domāt. Laikam ejot es jau atkal atgriezos folklorā, tikai šoreiz "Koklē", cik nu ir iespējams man palīdz mana kursa biedrene. Man ir paši jaukākie kursabiedri. Es dziedu korī, kur satiku viņu. Ar viņu es pavadīju gandrīz divus skaistus mēnešus. Protams, visam ir arī melnā puse, es to iepazinu tikai nesen. Lai arī cik sāpīga man bija aizpagājusī nedēļa. Es tiktiešām esmu laimīga, ka man ir labi draugi.

Labi, ar šo es beigšu savu gada apkopojumu, mīlīši! Nosviniet kārtīgi, no sirds. :) Visu to labāko 2012. gadā! :) Izdzīvojiet katru mirkli!

Pacel rokas, ja dzirdi!

Ir tā - ja šķiet, ka laiks ir, tad izrādās, ka viņa nav.
Dzīve ir nožēlojama. Tā sāpina cilvēkus un vēlāk, kad tā ir to panākusi arī samaitā. Viņi nekad vairs nebūs tādi kā bija. Pie šādas atklāsmes es nonācu šovakar. Pēdējā laikā esmu sākusi apgrozīties ļaudīs, es viņus vēroju, klausos, bet neizprotu. Esmu bijusi apkārt dažādiem cilvēkiem - tādiem, kas vēlas izrādīties, tādiem, kas vēlas kļūt nepamanāmi, tādiem, kuri ir greizsirdīgi un tādiem, kuri vēro citus ar cerību, ka varbūt viņiem kādu dienu paveiksies un arī viņi būs laimīgi.
Man patīk cilvēki, jo es viņus neizprotu, Viņi skatās uz citiem ar acīm, kuras apskauž, bet nesaskata to, kas ir pašiem. Visiem šiem cilvēkiem - tiem, kurus vēroju - ir kaut kas, ko apskauž pārējie. Visi viņi ir daudz maz laimīgi. Bet viņi neredz. Reizēm man sāk šķist, ka viņi izvairās no tā, ko citi saskatītu kā vājuma pazīmi. Patiešām. Vājumu par sliktu īpašību uzskata daudzi. Arī es tā agrāk domāju. Tikai tagad viss ir mainījies.
Viss mainās ik sekundi, lai arī kas tu būtu - politiķis, skolēns, pārdevējs, šuvējs - vienalga, tu maini pasauli. Pasaule mainās tikai dēļ mazajiem lēmumiem, ko izdari un ko domā. Mēs, cilvēki, veidojam to kopā. Tāpēc nav svarīgi, kas tu esi, cik ļoti tu esi skaistāks vai labāks, mēs visi veidojam pasauli kopa, tas, kas notiek apkārt ir atkarīgs no mums nevis vienas personas.

3:15

Skutelis vienmēr mani apbur ar melanholisku noskaņu.
Pēdējā laikā esmu daudz ko sapratusi vai tieši otrādi - esmu sapratusi, ka nesaprotu.
Lielā mērā dzīve iet uz riņķi. Es riņķoju.
Mēģinot uzzinat, ko jaunu es pazaudēju veco. Starp citu, jūs zinājāt, ka es neatceros kā ir tad, kad kāds apskauj? Es neatceros, es tik tiešām esmu aizmirsusi, tas mazliet šokē.
Bet ko gan varēja gaidīt? Ja nav kontakta ar cilvēkiem tad aizmirstās, jo nav nekas, kas atsvaidzina atmiņu.
Bet nav jau tā, ka tagad es kko gribētu. labi teiksim precīzāk, man nav laika. nekam, mana dzīve ir tik piepildīta, ka šķiet, ka tā ir tukša. Es sevi neziedoju pilnīgi nekam. Vai tieši otrādi - es sevi ziedoju tieši tik daudz, ka šķeit, ka manis vairs nav. Esmu visur un nekur.

-Nu, pagaidi, lūdzu, - viņš sauca
-Es nevaru, mums nav laika! Nāc, lūdzu, - es elsdama lūdzos.
Māris pacēla acis un ar smaidu noteica:
-Visiem ir laiks, pat putniem debesīs.

Tas ir maziņš fragments no veca stāsta, agrāk man tos patika rakstīt, tagad tie šķiet banāli. Visa dzīveir banāla.

show me yours, i'll show you mine.

Jo vairāk tu par to domā, jo vairāk tu esi tajā iekšā. Slīdi arvien dziļāk un dziļāk, līdz tas ir tavs vienīgais dzīvesveids.
Es nekad neesmu sapratusi, kāpēc seksu neuzskata par atkarību. Vismaz puišiem. Jo kā sāc tā pēc noteikta laika gribas vel. Tas ir kā devās.
Pēdējā nedēļā es par to dzirdu tik bieži kā vel nekad, man pilnīgi sarkt liek tie jautājumi, ko uzdod. Ne tikai jautājupi, arī piedāvājumi, mājieni un žesti. Nekad nebiju satikusi tik vulgāru puisi, pat Edgars uz viņa fona atpaliek.
Bet savā ziņā es viņu saprotu, kad cilvēkam nav pie kā pieturēties, tad viņš mēdz darīt muļķīgas lietas. Pasaule to atļāuj - kaut reizi būt muļķīgam. Vismaz līdz saprāta robežai. Tiaki, lai noteiktu saprāta robežu ir jābūt kam vairāk par vienkāršām ētikas normām.
Tātad atpakaļ pie realitātes, es jūtos briesmīgi, tuvojas mana vārdadiena, bet tā nav lielākā problēma. Jau kopš februārā sākuma es klimstu apkārt ar sajūtu, ka man kaut kas pietrūkst, lielākā problēma ir tajā, ka es nezinu kas. Nelāga nojauta ir, ka tomēr zinu, bet vēlos kaut tā nebūtu. Un tomēr, laikam jau cilvēku sāpināšana ir mans darbs.

Šeit ir dziesmiņš un velviens.

Jo kādreiz viss pareizais šķiet nepareizs

Es lasu, klausos un redzu vienu un to pašu. Visur cilvēki gaužas, viņus sāpina, viņi sāpina. Tas ir kā cikls. Man viņu ir žēl. Es varu pasmaidīt, bet vieglāk ir to nedarīt, jo tas sāpinātu viņus, viņu sāpināšana sāpinātu mani. Tapēc es izvairos no darbībām, kas varētu citus iespaidot savādāk kā mani. Tātad vel man iet labi, cītīgi plānoju "baltās naktis" un mācos olimpiādēm , un gatavojos "Zvirbulim" un visam pārējam.
Esmu mazliet nogurusi, un galvenais, ka ne no darbībām jebkādām, bet no sevis. Es pati nesaprotu, ko es daru, precīzāk - kapēc sevi sāpinu. Bet jo vairāk domāju, jo vairāk man tas ir vienalga.
No rītdienas man sākas mākslas skola, šodien jāpieņem galīgais lēmums - cik stundas nedēļā man ņemt. katrā ziņā vairāk par 5 es neņemšu, jo gluži vienkārši nevarēšu to panest, bet arī mazāk par 4 ņemt es nevaru, tas tā kaitina.
Bet nu katrā ziņā, kamēr es te ņemos, saulītes, - esiet laimīgi!

tell the world - the bitch is back.

jau pusstunda, kā sēžu pie tukša laukuma, kurš būtu jāaizpilda.
Man nav ko stāstīt. Es ienīstu pasauli, tā ir pārāk sabojāta, samaitāta, piesātināta un sarežģīta. Beidzot es izjūtu, ka tai ir jākustās, un tas beidz mani nost. Es nepārtraukti kustos. man gribas apsēsties un neko nedarīt. Bet tad, ja es beidzot to varu šķiet, ka ir pārāk garlaicīgi.
patiesībā, es jums kaut ko pastāstīšu citreiz, jo man nav ko stāstīt, jo privāto dzīvi nedrīkst, tā teikt.

Es meloju

Es brīvajā laikā meloju. Varētu teikt, ka tas ir mans hobijs. Labi nē, es nemeloju, - es noklusēju. Es brīvajā laikā mēdzu noklusēt, to, ko vajadzētu izteikt skaļi. Es klusēju par visu. Es nevienam nesaku, ka mana dzīve nav pasaka, es nevienam nesaku, ka es mīlu tos, kurus itkā nīstu, ka man kāds pietrūkst.
Man patīk noklusēt. Es noklusēju daudz. Es jums noklusēju par cilvēku, kuru man patīk dēvēt youknowwho. Jums iespējsms nav ne mazākās jausmas par pagaišgadu un par to, kas notiek tagad.
Es iestājos mākslas skolā. Braukāju apkārt pa Jelgavu, Dobeli. Brīvlaikā. tajā svētdienā, laikam otrajā janvārī, aizbraucu uz Dobeli un piektajā biju atpakaļ Nākotnē. Iepazinos ar daudziem jauniem cilvēkiem. Izbaudiju labu sabiedrību tā teikt.
Tagad atpakaļ skolā... Tagad sajūta tāda itkā viss jāsāk atkal no sākuma. Tā itkā man te būtu jauns sākums. Vienmēr esmu sūkstijusies par to, ka viss ir tā itkā nav brīvlaiku tad gtagad es vēlētos kaut tā būtu. Jau otro nedēļu sajūta tāda itkā es būtu nepareizajā vietā. Bet tā jau ir mana problēma.
Izkalidējieties. Šeit jums dziesma.