gada kopsavilkums.

divi tūkstoši desmitais gads ir pagājis. gads krāsainības, raižu, asaru un dusmu pilns. Toties tajā vietu varēja atrast arī mazumiņam laimes.
Pagaišā gada sākums bija daudzsološs. Bildē ir redzams, kā mēs sagaidijām jauno gadu. Atceros Arti(čāāāū :D) iespējams, tas, ka es tagad šo te rakstu publiski nav normāli n ir neētiski, bet šobrīd es ļauju vaļu visam, sapratu, ka nav par ko uztraukties. Tad nu atpakaļ pie Arta, man viņš bija svarīgs. Vēljoprojām nevaru izdzēst viņa nummuru no kataloga, kaut gan to vajadzēja izdarīt jau martā.
Skola arī tad bija daudzsološa. tajā laikā. Visu laiku līdz marta beigām es dzīvoju tādā kā sapnī. Es biju laimīga, tik tiešām. Bet tad arī visam ar Arti pienāca gals, nē, tur nebija nekas sevišķš un tā. nu vienalga.
Tad nu tā arī līdz maijam mēs tā arī dzīvojām kkur pa vidam. Ne īsti laimīgi, ne īsti nelaimīgi. Maijs bija jauks mēnesis. Maijā es izklaidējos uz pilnu klapi. 22. maijā Raivim bija dzimšansdiena, saldie 16, es, Madara un bariņš puiši gājām svinēt. Toreiz laiks bija ļoooti karsts. atceros, ka puišiem vel līdzi bija pāris aliņi. Vēlāk, laikam otrā aizgāju, bet nu diezgan ātri, Bet Lācis mājās gāja jau streipuļojot. Un vēlāk bija daaaudz dažādu piedzīvojumu. Kaut kādā zaļumballē iepazinos ar Aļģi un Māri. Toreiz vel man bija tikko sanākušas nepatikšanas. Māte uz mani bija dusmīga kā pūķis. :D
Jūnis bija jauks, jāāā. :D No sākuma izlaidums bija Judonam. Māte krietni pasvīda meklējot viņai izlaiduma kleitu. Pēcāk izlaidums bija Zevai. pāris dienas vēlāk svinējām Jāņus. Tos es vel atceros tā ne pa jokam :D Kā Judons mūs abas sita par to, ka mēs bez viņas piekrišanas uz Nākotni atvedām Mārtiņu un viņai nācās iepazīstināt vecākus ar viņu. Bet nu galu galā viss nokārtojās.
Pirmajā Jūlijā Zeva aizbrauca uz Vāciju. Šāāāusmīgi pietrūka viņa kopš tā laika. Bet mēs ar Judonu veljoprojām turpinājām iet ārā katru dienu, kad vien viņa nebija Rīgā, kas bija diezgan bieži, tad es gāju viena. Iepazināmies ar diviem puišiem - breketi un baywatch'u, es neatceros viņiem vārdus. :D Pāris reizes bijām jūrā. un pabiju dziesmu svētkos ar Asniem.
Un kaut kā nodzīvoju līdz vasaras beigām. Augustā es cītīgi gatavojos septembrim, pirmajā es biju lācis. :D
nu vot. tad arī septembris un viss pārējais paskrēja ātri. brīvlaiki, skolotājdiena, visādi citādi pasākumi. un tagad - decembrī es sāku saprast cik pagaišais gads bija nožēlojams salīdzinot ar šo. Protams, es virzos uz augšu! viss, kas biaj tad ir nieks salīdzinājumā ar to, kas mums būs!

Tad nu, Priecīgu jums nākošo kaķa/zaķa gadu! mīlu jūs, saulītes!

Don't give a shit

Cik igoniski, bet tā nu tas ir - vienmēr būs kāds, kurš tevis dēļ darīs visu, bet tu viņu neievērosi.
Tie, kuri tevi interesēs būs tev nesasniedzami.

Beauty from pain

Ir apbrīnojami, tik tiešām- apbrīnojami, cik ļoti viss var mainīties dažu minūšu laikā. Džīve sagāžas ar kājām gaisā. Viss, viss ir kājām ačgārni.
Ir tā itkā ar vienu pieskārienu tiktu sagrauta visa mūsu izveidotā dzīve. Itkā viņa pieskāriens bija vēja plūsma, kura izjauca kāršu namiņu. Dažas lietas izlidoja no dzīves. Pārējās ir tikai laika jautājums.
Šobrīd viss šķiet tik nenoteikts.
Visas puiši problēmas, visas mazās kļūdiņas šķiet tik nenozīmīgas. Vienīgais, kas slēpjas manā prātā ir doma, ka vajag saglabāt, salikt atpakaļ visu, kas bijis, bet tas nav iespējams. Viss, kas sabrucis tāds arī paliks.
Šoreiz būs īsts jauns sākums. Šoreiz dzīvi sāksim no jauna, bez nekādām ierunām.

gara, gara diena..

Gara, gara diena, Saulrietā ļaujiet man palikt vienam.
Sēžu un cītīgi mācos notis koncertam. Rīt mēģinājums. Patiesībā es esmu laimīga, būšana tur - kopā ar visiem cilvēkiem, kas, iespējams, dziedāšanu mīl tikpat ļoti cik es. Patiesībā, arī tad, ja viņi dziedāšanu nemīl tik ļoti kā es, man tur patīk būt.
Vienalga, māte teica, ka mēs pavasarī pārvākšoties. Man būšot pašai sava istaba, es varot izvēlēties, kā iekārtot un kādā krāsā likt mēbeles. Par to māc šaubas. kaut gan es sevi spēju iedomāties tur. :) Pagaidām neteikšu kur, lai būtu pārsteiguma efekts, kaut gan patiesībā tikai tādēļ, ka tas ir tikai pieņēmums - varbūtība. :)
Vel! Es ienīstu puišus, pasludinu to oficiāli! Viņi visu sabojā. Nē, puiši ir jaukāki par meitenēm, tā ir tiesa, bet viņi visu sabojā, ja tev iepatīkas, un beigās izrādās ka viņi grib būt "tikai draugi". Šausmas!
Bet izbaudiet skaisti pelēko laiku, Esiet laimīgi!

I will let you down, I will make you hurt

Jau simto reizi sāku šeit ierakstu ar vārdiem, ko grūti izteikt skaļi. Labi, es pārspīlēju, ne simto, bet nu piecdesmito vismaz.
Pēdējā laikā es jūtos vāja, jā- tieši šo teikumu man ir grūti izteikt skaļi. Es baidos, ka kāds to pārpratīs. Bet nu katrā ziņā esmu viegli salaužama nu jau. Pirmdien es jau zaudēju savu spēju koncetrēties un nometu savu labi iestudēto lomu. Īsti neatceros, kas notika, bet es sāku raudāt un turpināju tā līdz vakaram, līdz brīdim, kad Judons piezvanija. Man viņa pietrūkst šeit - Nākotnē, reāli gandrīz nekad nav ar ko parunāt. Džimu neskaita, jo viņš mani ir tik daudz sāpinājis, ka es viņam gluži vairs neuzticos, man bail viņam uzticēties.
Uzskatu, ka pie šī vājuma vainojama tā mūžīgā aizņemtība. Man jau teica, ka ta notiks, ka es vienu brīdi vairs neizturēšu. Bet nu katrā ziņā vel ir jāiztur šī nedēļa. Šī nedēļa būs pāri visam

Es neticu tam, ka no pilsētas nepamanāmi aizbēgt var!

Vai tu būtu spējīgs nogalināt, lai izglābtu dzīvību?
Vai tu kādreiz spētu atdot dzīvību citas dēļ?
Es pēdējā laikā daudz domāju par nāvi, nē, nejau tādēļ, ka man būtu depresija vai suicidiālas tieksmes, bet tādēļ, ka biedē doma, ka tā panāks arī mani. Biedē doma, ka kādreiz arī man pienāks gals, ka es būšu kā pele slazdā un nebūšu tam gatava.
Es nezinu, varbūt šim visam nav jēgas. Varbūt man nevajag sevi izprast, varbūt tam ir jābūt tā, kā tas ir.
Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no sevis. Nē! Esmu nogurusi no ritma, no ikdienas. Gribas aizvērt acis un iedomāties sevi tukšumā. Visapkārt baltu laukumu un vidū sevi. Un klusumu, mūžīgu klusumu un laiku. Miljons sekunžu. Patiesībā, tas varētu būt arī puķu lauks, vai debesis. Bet gribas pabūt vienai.
...Bīstami ātros gājienos tuvojas svētdiena...

2010.gada 17. septembrī.

everything ain't what I used to know.

Man šķita ka visumam ir jāaptver viss, ka tam jāaptver pasaule, ka tam jāaptver saule, mīlestība un dzīvība. Bet tas aptver tikai tukšumu, it kā itkā tu ej pa ielu un apkārt sev neko neredzētu, viss ir pelēkā dūmakā tīts. Un apkārt kustas pelēkas formas. tās runā, bet tu nedzirdi, tās raud, bet tu nejūti. Un tad tev sāk šķist, ka šīs formas pazīsti, tās sāk kļūt regulārākas, tu tās sāc pazīt. Tās iegūst krāsu un apveidus. Bet tomēr arvien šķeit, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas sāp..

Tell me would you kill to save a life?

Ir diezgan interesanti, ka par nāvi mēs domājam tikai tad, kad nomirst kāds mums tuvs. manās smadzenēs šis vārds atspoguļo ļoti daudz izjūtu, ko ir viegli noslēpt - sāpes, sarūgtinājumu, vilšanos.. man pēdējā laikā ir bijis daudz laika vienatnē,tādēļ es esmu iepraktizējusies šo visu apspiest. jā, arī asaras. Redziet, šeit nav vairs tik daudz cilvēku, kas pamana, ja sāp, šeit nav neviena, kas pievērš uzmanību sīkumiem kā sīkiem uzplaiksnijumiem acīs, atspulgiem no domām, vai bezrūpībai.
Es nocietinājos, es uzbūvēju ap sevi mūri, es vairs nejūtu ne sāpes, ne vilšanos, es vairs neraudu un priecājos par to, jo ja man jautātu, lai es raudu, es nerimtos pāris dienas...

It's all gonna be okay

Jā! Cilvēkiem ir tainsība. Jā! Viss mainās. Viss. Pat ja to negaida. Paiet sekundes simdaļa un viss, ko tu redzi ir mainijies, visi, ko tu mīlēji... jā, arī viņi ir mainījušies.
Es iesāku pēdējo šīs skolas gadu, es gaidiju klasi, jā, draugus, bet ne šo.. Ir tā itkā viss būtu tāpat, tikai cilvēki nav tie paši. Personības nav mainījušās, bet ir sajūta, ka viss nav tā kā vajadzētu.
Arī draugi nav tie, kas bija pirms pāris dienām. Viņi ir savādāki, varbūt ir mainijies mans uztveres veids, bet es vairs nevienā lietā nesaskatu pozitīvo. Viss ir šķībs, greizs, sagāzies. Varbūt pat var teikt, ka ir sabrucis mans nams, ko pirms tam biju kailām rokām uzcēlusi, krājot ķieģeļus par pēdējiem iekrājumiem. Un tagad no pēdējiem veselajiem ķieģeļiem es būvēju sev mūri, lai nocietinātos no visa šī, ko es redzu, ko jūtu. Ir sajūta, ka esi pazudis...

breathe

man ir auksti. Aukstums lēnām pārņem manu dzīvesvietu un mani.
Gaiss ko ieņemu savā ķermenī katru reizi izsaldē manu kaklu un lēnām virzās uz plaušām. bet katru reizi šī sajūta ir kā dunča dūriens mugurā.
Bet aukstums tikai turpina virzīties uz manu pusi. Ir tāda sajūta, ka tas centrējas ap mani. Itkā es būtu centrs tam visam, tā itkā es būtu ledus karaliene tikai karaliene manī ir nomirusi, palicis ir tikai aukstums.
Tātad pēdējās dienas es cītīgi raujos uz pusēm, lai paspētu visu, ko no manīm gaida. Jūtos mazliet laimīga, jo nu jau man vairs nav laika lai uzturētu savu privāto dzīvi. ir tikai darbs un pienākumi. reizēm man šķiet, ka tas nav pareizi, bet citreiz visu gribētos apliet ar degšķīdumu un nomest sērkociņu, tad lēnām lūkoties kā viss pazūd..


klikklik

Vel jau debesīs vēja dziesma skan.

Pēdējās divas nedēļas viss, pilnīgi viss iet uz grunti.
No sākuma viss bija kā sapnis, draugi, paziņas, atkal draugi un tad tas viss griezās arvien ātrāk un ātrāk un es no virpuļa tiku izmesta. Tad kāds ievilka mani iekšā un ar visu savu spēku turēja šinī virpulī itkā zinādams, to, ka es šeit negribu būt, ka vēlos izrauties. Viņš mani turēja, jo zināja, kā būs labāk. Līdz brīdim, ka draugi apgalvo, ka tu esi iemīlējusies, ko nedomājot noliedz un tad tas turpinās, atkal un atkal. un sevi pieķer pie domas, ka kāds sēž tev prātā, un šo kādu tu ārā izmest nevari.
Un vienā brīdī saņem spērienu ribās un šis kāds palaiž tevi vaļā, tad tu saproti cik nozīmīgs viss iepriekšējais bija, tāpēc ar pašiem pirkstu galiem mēģini tikt atpakaļ, bet tevi atkal un atkal virpulis izmet ārā,. tad tu attopies, ka varbūt šeit tev ir labāk - ārā no tā visa.
Ar laiku saproti arī to, ka ārā nav ne par matu labāk. Atceries to kā bija pirms tam, kad viesulis tikai veidojās un zini, ka tas būs atkal, tas notiks tāpat... Veidosies jauns viesulis un šis izpostīs visu, salīdzinot ar iepriekšējo, kas nodarija zaudējumus šis nolīdzinās visu gar pamatiem. Bet veljoprojām ikpalaikam tu pieķer sevi pie atmiņas, kā bija, kad ap tevi bija stingras rokas, kas tevi balstija..


klikklik

We got weeds in the back yard 4 feet tall Cheech and Chong would probably have smoked them all

Labdien. es nezinu kas ar mani notiek, bet es nejūtos kā es. nē, varbūt jūtos, tikai tādā gadījumā dzīve ir izspēlējusi varen ellīgu joku un manas smadzenes atsakās to stādīt priekšā kā īstenību.
Pēdējo dienu vakarus es pavadiju mājās, jo tulīt kā sāka līt es biju iekšā, sausumā. kā pulkstens nosita vienpadsmit es biju savā gultā un bezmērķīgi blenzu griestos.
Šādi pavadot laiku es uzzināju, ka man prātā raisās gluži kā filma, nē, ne gluži filma, drīzāk stāsts. Tāds tas ir tādēļ, ka jebkurā situācijā, kurā atrodos es iedomājos, kā tam būtu jābūt, kā tas būtu savādāk. Tēli nemainās. Brīžiem ir tāda sajūta, ka dzīvo divās dažādās pasaulēs. Manas smadzenes un veselais saprāts brīžiem izkliedz pavēles kā "Beidz!" vai "Tā ir tikai izdoma. Ko pie velna tu domā?"
tālāk es rimstos, bet tas atgriežas. ar jauni vilni un jaunām komandām.

pārkarsis termometra stabiņš.

Labdien, slimie, līpīgie, pārkarsušie bērni!
Es beidzot esmu atpakaļ no Rīgas un man ir ko stāstīt. Tātad pirmdien es aizbraucu uz Jelgavu un tad uz Rīgu. Jelgavā satiku puišus, kas piedāvāj palīdzēt ar somām un tā un tad satiku blondo un Madaru. vēlāk man nemanot uzradās viss pārējais koris.Un devāmies uz RAV(Rīgas Amatniecības Vidusskolu) un tur sākās mēģinājums. no pulkstens trijiem līdz astoņiem un no pusdeviņiem līdz viernpadsmitiem. tad kādas jaukas meitenes izdomāja, ka jāiet izklaidēties un iedzert. un tad mazās ap diviem/moš trijeim naktī viņas nosūdzēja, ka nav dažu meiteņu un skolotājas gāja meklēt, un atrada, - ārā dzerot, smēķējot un tusējoties ar puišiem pie ugunskura. kopš tās dienas mums skolā parādijās policija. :D tad nu otrdienu pavadija mēģinājumos un trešdien bija skate, visas cītīgi pina bizes, stiprināja vainagus pie galvas un vilka tautastērpus. Cerības bija tikai uz knapu otro vietu. pirms iešanas uz dēļiem mēs ar Elzu pārsmējāmies. un uz skatuves knapi varēju izturēt. pēcāka izbraucām uz mājām. paēdām un kad jau taisījās uz akvaparku saņēmām zvanu, ka pēc pusstundas jābūt RLB(Rīgas Latviešu biedrības) namā. ātri uzrādām kājās tērpus, matus taisijām autobusā un bija tāds saspringums gaisā. galu galā esam viens no Latvijas labākajiem koriem. :)
Pēcāk ceturtdienā pabiju Turības viesnīcā un mazliet iepraktizējos angļu valodā runājot ar Rumāņiem un visu dienu pavadot ar viņiem,. Brīvdabas muzejā pabiju un tad braucām atpakaļ uz viesnīcu un tad līdz imantai ar vilcienu. Izkāpām imantā, bet nezinu kā nonācām Zolitūdē. :D izstaigājām Zolitūdi un tad aizgājām atpakaļ uz Imantu un visu vakaru iečilojām vienas skolā.
Nākošajās dienās man šķiet redzēju visvairāk ģīboņu savā mūžā. bija šāāāusmīgi karsts un mums bija mēģinājumi un koncerti. un jā.
aizvakardiena bija viena no jaukākajām dienām manā mūžā. Bija jautri, šo dienu nemainītu ne pret k. nē, varbūt pret aukstu ūdeni šobrīd, bet šaubos ka jums ir.
Tātad vakar atbraucu mājās un atkal[!] dabūju gulēt uz matrača, jo krustmāte bija pie mums. un es satiku Judīti, manu mazo zelta zivtiņu. Bet jau vakarā viņa aizbrauca. tad drīz pēctam kad viņa aizbrauca (18.00) es ap 20.oo aizgāju gulēt, tad pamodos, iznesu miskasti un atkal gāju gulēt, tad gan es pamodos šodien pusvienos. Biju ar brāli peldēties un tā, nu kā parasti. :) Ceru, ka jums visiem kādreiz būs tik pat jautra nedēļa kā man. :) Atceroties nevar nesmaidīt. klikklik šeit

doomed

Sveiki visi - tie kas līgo un tie, kas jau ir pabeiguši līgot un visvairāk - tie, kas vel līgo!
Tātad, šīs brīvdienas man bija ārkārtīgi garas. Ja godīgi tikai vakar normāli atguvos no jāņiem, kaut gan nē, veljoprojām gandrīz guļu.
Jāņus pavadīju jautrībā, Iespējams, ka šie bija labākie jāņi līdz šim. Ap astoņiem mēs aizgājām pretim Evai un Mārtiņam, bet pa ceļam mani māsīca iekaustija. Bet tad gājām pie omes tur mēs ar Zevu klājām galdu un cēlām teltis gulēšanai. Deviņos sākās zaļumballe. Tā normāli izdejoties nedabūju bet nu. Tā mēs tur tusējāmies kādu brīdi pie omes un zaļumballē. Bija viss nu iedzeršana mazliet, smēķēšana mazliet un jautrība diezgan!
Mēs cepām zefīrus ugunskurā un staigājām līdz bendzīntankam un tad sēdējām pie ugunskura un nu jā. Es šogad nevaru lepoties ar skaidriem jāņiem un ar jāņiem, kuros nebūtu kļūdu. Bet es nenožēloju, viss nokārtojās pats no sevis.
Jāņi tika sagaidīti godam, sēžot līdz astoņeim riktīgi un vēlāk vnk esot svaigā gaisā un dzerot tēju/kafiju un ēdot brokastis.
Pārējo jāņu dienu (no kādiem diviem) pavadiju miega atgūšanai. un vakar mani aizvilka uz Dobeles dārzu, tagad esmu pārēdusies zemenes. Biju arī ārā ar Judīti. Patīkami atkal sajust to, ka kaut kur viss ir mierīgi. Vai pareizāk - tā kā agrāk. vismaz starp dažiem cilvēkiem.
Šodien pamodos lēnu garu un sakopos un mēte aizvilka uz veco ciematu pie omes biju nodarbināta ar dārza sakopšanu un puķudobju ravēšanu. Tikai vēlāk izdomāja, ka Jābrauc pie Ingūnas. Es dievinu to vietu! Tur ir tādi plašumi un superīgi vienkārši. Es tur sēžot ar māti, tēvu, Ingunu un Roli jutos tā itkā manī beidzot būtu pilnīgs miers un es neuztrauktos par pagātni. Zinu, tā darīt nav pareizi, bet piemēram vakar es salecos ar draugu un velaizvien pa retam dzirdu kādus pārmetumus par kļūdām.
Drīz būs dziesmu svētki, varbūt satikšu beidzot Elīnu. :)
Bet pagaidām galvenais - esiet laimīgi ! klikklik šeit!

Paranoja

Pēdējās dienās es daudz domāju par visumu. Iespējams esmu sākusi noticēt, ka kaut kur ir kāds, kas mūs vada, kas nosaka, kura ir īstā lieta, ko darīt.
Pēdējās dienas mani vada kaut kas dīvains, kas beidzot liek nožēlot visu, kas ir noticis pēdējā gada laikā. Es pagaišajā aprīlī sāku visu no sākuma ar domu, ka "man būs labāk" bet es visu salaidu vel lielākā dēlī.
Vakar bija briesmīga diena. Viss kam es pieskāros saplīsa un sabruka, un sabojājās. Es gluži vienkāršiu mazgāju traukus un daži šķīvji saplīsa. vēlāk es sadusmojos uz sevi un sāku raudāt, izlaidu krūzīti no rokām un tā saplīsa līdz ar velvienu. Vēlāk kārtoju skapi un vel kaut kas saplīsa un tad tas notika.. es sabruku.
Vienu brīdi es domāju par to, kas es esmu. Es raudāju, patiesībā, es vakar daudz raudāju. Un man acu priekšā rādijās ainas. Akdievs. Viss! mīļākie, kļūdas, strīdi, asaras, smaidi un Viņš. Nesaskatu sevišķu īpašību kapēc viņš bija tur. Nezinu, bet tagad domājot viņam tur bija vieta. Man pietrūkst viņa.
Un tad es domāju par to, ka visums kustas, tam ir noteikta kustība. Mēs tikām radīti vieni, tātad mums ir jāpaliek vieniem..

sākums.

Daži saka, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums. Es viņos neklausos.
Man beigas ir tikai un vienkārši baigas. Tās ir skumjas, reizēm sāpina mūs visus, tos, kas domāja, ka nekad netiks sāpināti un tos, kas uzskata, ka dzīve sāpina visus, gan jaunus, gan vecus.
Paiet laiks līdz sadūšojies sākt visu no sākuma, un kad tu to beidzot izdari tas tāpina vairāk nekā jebkas cits, vairāk kā pašas beigas. Tas dedzina krūtīs, un sāp kā elle. Sajūta ir tā, ka daļa tevis būtu palikusi vietā, kur viss beidzās. Un paiet laiks līdz tu iemācies atkal dzīvot bez šīs daļas, bet dažreiz rodas sajūta, ka tas tevi sauc, ka kaut kur pasaulē ir kāds, kas sauc pēc tevīm un tavas acis sāk migloties un skropstut tuša veido tumšus lokus zem tavām acīm. Tad šis tukšums, tukšums, ko izrāva iepriekšējās beigas vairs nešķiet piepildijies, tas atkal dedzina...