#

Esmu tukšums. Ielieku austiņas ausīs, es neieslēdzu mūziku, neieslēdzu skaņu. Es ieslēdzu nebūtību. Ir sajūta, ka katru reizi, kad austiņas atrodas manās ausīs, cilvēki ielās pazūd.
Es ieslēdzu nebūtību. Esmu viena Valdemāra ielas sirdī, lēnām slīdu pa tukšo ielu uz pieturas pusi. Pietura ir pilna. Es uzgrūžos virsū neredzamiem stāviem.
Es vairs nevaru tur nostāvēt, man jādodas prom, bet ielas ir tukšas. Kur lai es eju? Jau atkal dodos uz Imantas pusi. Esmu spoks, es nemaz neesmu. Ārā līst. Mazu mazītiņu brīdi man šķita, ka lietus aizskalos prom neesošo. Debesis nemaz nav mākoņainas, tajās spīd saule, bet es jūtu kā pār manu seju līst lietus lāses. Tās noskalo manu seju, es jūtu lāsu liegos pieskārienus lūpām, vaigiem, kāda lāse liegi notrīsēja pār manu pieri. pacēlu seju pret debesīm un stāvēju. Ļāvu, lai lietus aizskalo bezspēku. Tas nenotika. Ar katru sekundi es iesakņojos te, ar katru sekundi es pieaugu vietai un asfaltam.
Es nebiju nekas. Es biju stabs. Es biju tukšums. Cilvēki skrēja man virsū kā Valdemārielas pieturā. Es ieslēdzu nebūtību.

#

Tukšums un nebūtība ikdienas pelēkajā rutīnā liek apsvērt domu par pārmaiņām mūžīgi nerimstošajā ikdienas ciklā.

Es pieglaužu galvu pie viņa krūts un klausos nerimstošajā troksnī, kas manai sirdij liek palēkties trīs stāvus augstāk ar katru sitienu.

Neprāts mana prāta dziļumos spēlējas ar lego klucīšiem, tas būvē pilis un grauj debesskrāpjus.

Es mīlu viņu.

ES VIŅU IENĪSTU, viss mans ķermenis iesvilstas naidā, viņš mani salauza, sadragāja un sāpināja. Tāda rīcība nedrīkst palikt nesodīta.  Es skrienu prom, man jātiek prom.

Es guļu uz viņa krūtīm. Es mīlu viņu. Viņš ir mans gaiss, mana elpa, mans ēdiens un dzīvība. Es dziļi ieelpoju saldo krekla smaržu. Es mīlu šo smaržu. Tā liek domāt par aizmirstību un nevainību. Es jūtos jauna un nesamaitāta ikreiz viņam blakus.

Es skrienu, manas kājas ir sapinušās kazenājos, es klūpu, krītu, ceļos un skrienu. Prom, prom no viņa, prom no šīm sāpēm un posta.

Viņa lūpas maigi aizskar manus matus, bet rokas liegi glāsta muguru. Es mīlu viņu.

Es skrienu, es skrienu prom... 

#

Miglas pilnās rudens dienas nemānīgi liecina par tā beigām. Tagad visas manas maņas tiecas pēc maigā

ziemas miera, lai arī tas šogad solās būt mānīgs. 

Bezpersoniskas balsis manā galvā skaita dienas, līdz bērnības beigām. Izplūdušas personības pieskaras man ar zaru rokām, ar katru pieskārienu ieskrambājot manu dvēseli arvien vairāk.

Mana iekšējā karaliene atplaukst platā, bezzobainā smaidā, viņas kronis, kas līdz šim rotāja zeltainos matus, jau sen ir kritis neatstājot ne miņas no kādreizējā karaliskuma. Tagad manas karalienes galvu rotā vien taukaini, netīri mati, kuros var manīt ataugušo matu saknes. Augums, kas agrāk tika tērpts zīdā un satīnā, šobrīd ir ietīts plastmasā un kartonā. Pat karaliskā stāja šķiet noskalota alkoholā un izpūsta cigarešu dūmos. 

Aiz muguras tai var atrast suņiem domātu matraci un netīru suņu bļodu. Pametu acis apkārt, bet suni nemanu. Ak, lieki es to meklēju! Pamanīju lēnu kustību  dāmas sejā, kad tā saritinājās čokurā uz matrača tūdaļ pēc kumosa no bļodas. Trīspadsmit, vel tieši trīspadsmit pēdējie kumosi tai ir doti pirms mūža beigām. 

Es gaidu, šoreiz esmu viena. Vai kāds nāks man līdzi? Es dzirdēju klusu saucienu klusumā, kaija lidoja virs manas galvas. Es apsēžos uz apmales ielas malā, šeit nav auto, nav cilvēku, nav dzīvības. Šķiet, ka pasaule nomira līdz ar manu karalieni. 

Pasaule mainās, vai jūti pārmaiņas?

#

Rudens ir drūms. Visapkārt vijās melni dūmakains klusums. Ir iestājies klusums manās domās. Pārdomu laikmets ir noslēdzies ar vērienu, tagad mana prāta vārīgās vietiņas klāj mēms klusums.
Aizver acis, ko redzi tu? Es liegi skrienu  miglas tītās pļavās, kur dzestra rasa apvij manas basās pēdas. Es stāvu uz deviņstāvu ēkas jumta malas, klausos klusajā lietus balsī, kamēr ar katru sekundi ūdens cieši apvij manu augumu. Es plūcu ziedlapas baltām margrietām laiski guļot zaļas zāles pilnās pļavās. Es liegi šūpojos virs koku galotnēm, kur vējš maigi glāsta manu matu cirtas.
Klusi manās ausīs iečukstas plūstoša klaviermūzika, skaista soprāna balss īpašniece sāk savu dziesmu. Es aizveru acis. Esmu koks, kam vējš šalko pažobelēs. Esmu zāle, kas tikko lien ārā no zemes. Esmu Līva. Pasaule apstājas dziesmā. Pasaule ir skaista. Tikai šo vienu brīdi.

#

Mīlestība ir akla. Tai ir vienalga kādas rases vai garuma tu esi, cik skaists vai blonds.  Tai ir vienalga, cik nodevīgs tu esi un cik ļoti spēj sāpināt.
Mīlestība padara laimīgu visskumjākajos brīžos, tā paceļ spārnos, kad jūties skumji. Tā liek būt laimīgam. Tā ir nenovērtējama. Tie, kam ir mīlestība ir pašī laimīgākie cilvēki uz pasaules.
Mīlestība ir nežēlīga. Tā salauž, sadragā un samīda pēdējās cerības uz laimi. Tā sāpina smagāk kā dunka ribās.
Bērnībā es sēdēju savā istabā un baidījos no tā, ka māte varētu pamanīt krūzi, ko biju sasitusi un paslēpusi atviklnē. Vienmēr domāju, ka nekas nespēj būt bargāks par mammas rājienu.
Es sēžu drumstalās. Mana sapņu pils ir salauzta, izpostīta un izlaupīta. Laupītāji no plauktiņa, kur glabājās mana sirds, ko biju dāļājusi princim, ir nolaupījuši statīvu. Mana sirds vāļājās plauktos, līdz tā nokrita. Es sēžu drumslās. Savas sirds drumslās.
No sasistā pilis vairs neuzcelt, kā sacīja mani dārgie. Drumslas vairs neuztaisīs par mākslas darbu. Tā vairs nav pils. Tā ir būda izgāstuvē.

#

Es sēžu dzīvojamās istabas krēsā. Esmu iekārtojusies tieši tik ērti, lai sajustos kā mājās.
Pēdējā laikā bieži domāju par laimi. LAIMĪGS. Skaists vārds, tieši tik skaists, lai to nevarētu piedēvēt jebkuram. Ko tieši nozīmē šis vārds? Es sēžu savā ērtajā krēslā un prātoju par laimi. Vai es esmu laimīga? Vai laimi var izmērīt? Pēc kā to mēra?
Pēdējā laikā cilvēki ir ļaunāki. Esmu ievērojusi, ka katrā no ir manāmi augoša agresija. Kā bumba ar laika degli. Viss ir kārtībā, bet šī bumba nav droša, šai ir caurums un pulveris ik pa laikam izbirst nodarot mazus postījumus, ne postošus, nē, tie neizrauj gabalus, drīzāk tie ieskrambā ar sīkām skrambām kā papīra griezieni plaukstā.
 Man sāp dvēsele. Manā dvēselē kāds izdara papīra griezumus.  Es neesmu laimīga, bet, diemžēl, arī nevaru aiziet bārā un pasūtīt glāzi laimes. Vienu, otru un trešo, pat ar ceturto nepietiktu. Un laimes piepildīta nevaru skriet un laimīgi piecelties rīta agrumā, kad seju apspīd siltie saules stari. Es nevaru izlīst no gultas ar muļķīgu smaidu uz sejas. Es nespēju spēlēt teātri un nespēju izlikties par citu cilvēku.  Tāpēc es sēžu šajā istabā, dzeru nu jau atdzisušu karsto šokolādi un domāju, ko man darīt, lai es būtu laimīga?

#

Mana vasara lēnām, lec uz beigām. Mēs spēlējam klasītes, bet viena no mums nepārtraukti aizmet oli pārāk

tālu. Tas piezemējas nevietā un viss ir jāsāk no sākuma. un es sāku no sākuma atkal un atkal. Un atkal... Atkal...
Nu jau es esmu pie skaitļa pieci."Vel pēdējie pāris palēcieni, Līva, tev jāsaņemas!" kāds sauc. Bet ja līdz šim tās bija bērna spēles, tad tagad esmu bezizejā, šie ir svarīgākie. Pēdējie divi soļi izšķirs manu nākotni.
Katra diena, ko pavadu savā tukšajā karalistē, šeit, ir laimes pielieta. Esmu kopā ar ģimeni vietā, kur nav jāuztraucas par visu. Esot šeit nejūtās dzīves spiedīgais svars uz pleciem, gaiss šķiet svaigāks un saule spožāka. Es spēju piemirst par jautājumiem, kas mani tirda kopš jūnija beigām.
Vai nav smieklīgi, ka paši vienkāršākie jautājumi patiesībā ir TIK ļoti sarežģīti? Paši vienkāršākie vārdi ir svarīgāki par garāko teikumu, ko jebkad kāds ir uzrakstījis. Izvēle starp diviem vārdiem, šie divi burti lielā mērē noteiks visu...
Es izdaru vel vienu palēcienu neesot tam gatava. Bailes manās krūtīs samilzt nemanot... "Kur tu aizgāji?" viņš sauc.

#

Septiņas jūras un trejdeviņi kalni - tieši tik daudz man tagad vajag. Man vajag klajumus, laukus, klusumu, plašumu. 

Es stāvu starp trim durvīm. Patiesībā, sēžu, šo visu durvju satikšanās punktā, mazā koridorā, ne lielākā par pāris kvadrātcentimetriem. Es te sēžu, Gaiss ir smacējošs, bet svaigs, svaigs lauku gaiss, bet kāda iemesla dēļ es nespēju ievilkt to savās plaušās. Tas netiek tālāk par manu rīkli. Es sēžu, lēnām smoku. Es smoku. Kā es šeit nokļuvu? Es atkal esmu viena. Manis vairs ir tik maz. 

Durvis. Uz pirmajām mazām, smalkām durtiņām pavirši uztriepts uzraksts "Pagātne". Aiz turienes dzirdu ļaunos smieklus, jauniešus ar nosmēķētām sejām, apsārtušajām acīm un rokām, kas stiepjas manā virzienā, savus dzeltenos, nokvēpušos pirkstus neslēpjot, pagātne iedzen izmisumā. 

Pretīm šīm atrodas lielas durvis, grezni, šķiet, ka zelta burtiem krāsots gravējums "Nākotne". Es lūkojos iekšā, bet manu tikai okeānu, bezgalīgus jūras plašumus un laivu, kas piesieta durvju ailē. Bezgalīgs tukšums. Nekuriene. 

Es aizcērtu šīs durvis, lai aplūkotu trešās, vismazākās. Uz tām nav ne mazākās norādes uz kurieni tās ved, bet tikko pieskaros rokturim dzirdu saldu, teiksmainu balsi, kas sauc : "Līva...Līīva... Te Laima rotaļas spēlē un nelaime nemēdz griest savu tumšo vaigu..." Pasmaidot taisījos doties iekšā, bet izdzirdēju citu, skaļāku balsi kliedzot no aizdurves : "Nenāc! Nekas nav tā kā izskatās!" 

Tā nu es sēžu laivā, kas ved uz nekurieni. Klusībā dodos pretī tukšumam. 

#

Vasara taču ir izklaižu laiks, ne? Vienmēr visi ir teikuši, ka vasara ir labākais laiks visā gadā. Man pietrūkst Rudens. Es nevarēju sagaidīt vasaru, bet šodien es beidzot sapratu, cik ļoti skumja man tā būs.
Vai zini kas ir skumjāk par to, ka tavs mīļais vairs nemaz nav tavs mīļais? Tas, ka tu nezini, ko gribi, tamdēļ veries, kā aizskrien tava mīla. Pirmoreiz raudāt vīrieša dēļ un saprast cik ļoti mazsvarīga tu esi. Skumji. Saprast cik ļoti maina cilvēki. Esmu Nākotnē. Esmu viena.
Svētdien aizbraucu uz Rīgu, es nespēju gulēt. Trīs naktis pavadīju nomodā baidoties no miega, kas mani māc. Es baidos no savas iztēles. Manā prātā ir pārāk daudz dēmonu. Man pietrūkst vectēva. Es viņu satiku - tur - citā pasaulē, viņš bija ar mani un tad es pēkšņi biju viena. Es pamodos viena. Es esmu viena. Viņš vienmēr aiziet līdzi paņemot visu, kas man ir svarīgs, pa mazām druskām viņš katru reizi salasīja manu sirdi un aiznesa prom. Esmu bezsirde.
 Mīlestība ir abstrakts jēdziens, kādreiz esat par to domājuši? Tās nav.

#

Sausums. Es sajūtu sausumu savā mutē. Mēles galiņā gozējas nepateiktie vārdi. Ir sajūta, ka ikkatrs vārds izsūc mani sausu. Es iztvaikoju. Ar katru minūti, katru stundu manis paliek arvien mazāk. Savāds tukšums mani grauž no iekšas. Vai pie tā vainojama esmu es pati?

Vasara. Es apjaušu, ka ir sākusies vasara. Vai tiešām? Atkal mans prāts spēlē negantas spēles, visi mani sajūtu taustekņi kliedz, ka tas ir nepareizi. Mans prāts apgalvo, ka kaut kur ir ieviesusies kļūda. Kļūda... Bet kur? Kur lai meklēju šo neganto iemeslu mana prāta nespēkam? Kur lai meklēju sava tukšuma atslēgu?

Es maldos sava prāta bezdibeņos, nespēju atcerēties, ka būtu tur atstājusi savu bērnību. Kādēļ tur nav mani pusaugu gadi? Kur tie ir pazuduši? Es maldos šajā biežņā atbildes meklēdama, bet tikai iemaldos dziļāk mežā. Kur es atrodos? Kas esmu? 

Vasara, jau atkal te iemaldas apjausma. Bet kāda? Tukšums, te atkal atradās tukšums. Kā? 

Saules pilna tējas krūze

Pavasaris negribīgi ir ieņēmis visus manus prāta tukšos stūrīšus. Es klusi, atlaidusies gultā, ķeru saules starus skropstu galos. Es ļauju saviem smagajiem plakstiem lēni slīdēt uz leju, lai beidzot sajustu kā vasarraibumi nemanāmi iezogas manā sejā. Pavasaris manā prātā valda bez liekiem iebildumiem. Es izdvešu klusu nopūtu, kas liecina vienīgi par padevību.
Jau otro nedēļu esmu ielaidusi pavasari sava prāta tumšākajos nostūros, tajos lēnām sāk iespīdēt gaisma, dodot man cerību, ka varbūt visam ir kaut mazākā jēga, ka kautkur ir kāds, kas ir tikpat apjucis kā es un ka arī viņam ir nepieciešams vienīgi laiks.

Vasara vairs netuvojas teciņiem, tā skrien. Ar katru dienu tā pieskrien arvien tuvāk un tuvāk. Es nevaru sagaidīt, kad varēšu no rīta mosties ar smaidu sejā, kad varēšu visu dienu laiskoties pie jūras atlaidusies blakus savam mīļajam. Nevaru sagaidīt visas tās dienas ar saviem mīluļiem, dienas, kad nebūs jāuztraucas par to, ka rasēšana nav nodota laikā, ka lietišķā grafika nav nepieciešamajā daudzumā, bet videszinībās nav nepieciešamais atzīmju skaits. Es nevaru sagaidīt laiku, kad man neparko nebūs jāuztraucas.
Lēni samaisu piparmētru tēju ar mētras kociņu, ko noplūcu  no manis lolotā piparmētru cera. Ik malks lēnām piepilda mani ar klusu mieru, ar liegu aizmirstību.

#

Pavasara putni aiz mana loga melīgi vēsta par pavasari, kam būtu jāvalda aiz stilka. Šķiet, ka tamdēļ tie ir tik klusi.
Vakar pamanīju tulpes, kas spītīgi spraucās ārā no sasalušās zemes. Apstaigāju visapkārt mājai meklējot sneigpulkstenītes, bet visas slēpjas apsegušās ar balto sniega segu. Šķiet, ka visa pasaule apzvērējusies man šogad nedot pavasari.
Visu pagājušo nedēļu centos saprast, kas vainojams pie mana sliktā garstāvoļa, bet tā arī nesapratu. Idejas virzijās ap to, ka mans prāts ir pārāk pavasarīgs, ka esmu pārāk tālu pavasarī, un ziema man neļauj sajust šo te pavasari uz savas ādas. Bet tas netraucē man domāt par siltumu un jauko laiku un peldēm mēnesgaismā.
Es nevaru sagaidīt dienas, kad varēšu ar mīļo braukt uz jūru, kad varēšu sajust silto vēju savos matos, kad Saule sildīs manus vasarraibumus un naktis kļūs arvien īsākas. Es nevaru sagaidīt dienas, kas varēšu ar draugiem sēdēt un klusi smiet par aizvadīto gadu. Dienas, kad  nebūs jādomā par muļķīgajām ikdienas raizēm.
Vai es esmu vienīgā, kam šie sapņi šobrīd šķiet nereāli? Vienīgā, kam šķiet, ka šī ziema, aukstums, kas valda ārā, nekad nebeigsies?
Arvien biežāk es sevi pieķeru pie šādas domas. Arvien biežāk es sevi pieķeru pie domas, ka vēlētos būt kur citur. Kaut kur, kur saule spīd spožāk un kājas silti kņudina zaļā zāle.

#3#

Ello, mīļie.
Esmu šeit, lai pastāstītu par visu skaisto, ko redzu. Esmu šeit, lai nestu burvību.  Labi, beigsim muļķoties. Esmu šeit, lai pastāstītu, cik burvīgs ir pavasaris, cik ļoti iemīlējusies es esmu un to, ka man ir BRĪVLAIKS! Jā, jūs izlasijāt pareizi - Brīvlaiks, ar lielo B.
Vakardien es pamodos no rīta un mans mīļais bija mani apskāvis, es jutu viņa maigo elpu savos matos. Gaisā virmoja pavasara svaigais gaiss, kas nāca no pievērtā loga.
Šis mirklis. akdieniņās, cik ļoti to vēlētos izdzīvot mūžīgi. Kas gan var būt jaukāks par to sajūtu, ka esi iemīlējies? To sajūtu, ka viss, kas tev ir nepieciešams šajā pasaulē, ir tavās rokās?
Manuprāt, šini laikā, kad esi iemīlējies dzīve šķiet brīnišķīgāka, skaistāka. Pēdējā laikā daudz vairāk pamanu tās mazās, skaistās lietiņas, mazus sīkumiņus, kas piešķir dzīvei garšu. Tie ir tie mazie brīnumiņi, kas liek pasmaidīt skumjajās dienās un raudāt laimīgajās. Tie ir sīkumiņi, kas ļauj parastai papīra lapai būt īpašai, bet dzīvei skaistai.
Ir nepieciešams tikai mazumiņš, lai ko padarītu lielu. Lielas lietas rodas
no mazumiņa.

# Februāra pārdomu bullshit

Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka lēnām sāku pieaugt.  Aizgājušajā mēnesī es savu dzīvi vadīju kopmītnēs, tieši tad, esot viena istabā, kas paredzēta diviem, istabā, kuru dzīvu padara tikai nesaklātās gultas un zilonis uz durvīm, es aizdomājos par to, ka man pietrūkst mājas, man pietrūkst miera un klusuma. Man pietrūkst ģimenes, brāļa, vecāku un lai arī cik muļķīgi izklausītos sava onkuļa. Viņš man pietrūkst visvairāatru vēstuli, ko no viņa saņemu. Ģimene man ir ieguvusi jaunu nozīmi. 

Laikam par otru iemeslu, kādēļ sāk šķist, ka pieaugu, kalpo tas, ka arvien biežāk mani pārņem melanholija. Arvien biežāk es ilgojos pēc aizgājušām dienām un nesatiktiem cilvēkiem. Bildes es skatu kā vēsturisku vērtību un glabāju cieši kopā ar citām svarīgām lietiņām, cieši noslēgtās kastēs.

Kā trešo iemeslu, lai arī smieklīgi izklausās, es uzskatu to, ka man ir sākusi garšot kafija. Katru rīta cēlienu sāku ar krūzi kafijas. Tas man ir pieņēmums jau no agras bērnības. Kafiju tak dzer tikai lielie, tikai pieaugušie. Arī tagad, starp citu, rakstot šo es sēžu ar melnas kafijas krūzi.

Aizvadītajās brīvdienās es spēru soli tuvāk savai Nākotnei, un, nē, es nerunāju par mājām. Beidzot vedu savu mīļoto iepazīstināt ar vecākiem. Un beidzot laikam šķiet, ka šis puisis nebaidās no maniem vecākiem. Tā kā ir cerības, ka viņš pat paliks.

Un kā pēdējo visvairāk vērā ņemamo es saucu to, ar acīm redzamo atšķirību, starp sevi un maniem vienaudžiem. Es sevī nesaskatu to stulbo nedomāšanu par galamērķi un sekām, kas seko pēc padarītā. Manī nevirmo velme pēc kārtējās brīvdienu nodzeršanās. Man nav pieņemami neapmeklēt skolu kārtējās nodzertās pēcpusdienas dēļ. Man nav pieņemams vārds negribu kā tāds. Un lai arī cik mulsinoši tas būtu man ir aptuvens nākotnes plāns.

Bum!

Man patīk sēdēt vecās, piesmakušās ēstuvēs un ēst ēdienu, kurā rotājas vecās pavāres sirmais mats. Man patīk sēdēt nolaistos, ielas stūrī esošos, bāros, kur apgrozās nekad neredzēti ļaudis, un bārmeņa dzeltenie, nikotīna piesūcinātie pirksti maisa saskābušo alu manā kausā. Man patīk skaņa, kad narkomānu izlietotās šļirces atsitās pret trotuāra ķieģeļiem un tas, kā viņu sejas pazūd bezizejā. Man patīk klaiņot pa ielām, kur pamesti suņi skien pakaļ savām klusajām gaudām. Man patīk staigāt pa pamestu māju jumtiem, kur bezbailīgi dūdo pelēku baložu bari. Man patīk lūkoties, kā raud mirušo bērnu mātes un alkoholā noslīkst viņu vīri. Man patīk skatīties baltās sienas tukšumā. Man patīk skraidīt pa mitruma pilniem pagrabiem, kur žurkas skrapšķina savus mazos zobiņus ap jēlas gaļas gabalu. Man patīk miglainie, šķietamie tēli mana prāta biezokņos. Man patīk bezizeja, maigais miers, ko nes tukšums. Man patīk būt izmisumā, kur līdz ar skaļām bērnu raudām dzied eņģeļi. Man patīk būt tur, kur neviens nekad nav spēris kāju. Man patīk būt man. 

Kopsavilkumu kopsavilkums

Šoreiz tas notiek daudz mierīgāk. Es ar atvērtām rokām un smaidu sejā pavadu kāretējo aizgājušo gadu. Divi tūkstoši divpadsmitais bija jauks, jauks gads. Man īpašs. Pilns izaugsmes un daudz mazu laimīšu. Esmu laimīga un šoreiz varu to pateikt skaļi.

Es nespēju atcerēties kā tas sākās. Lūkojot emuārus šķiet, ka gads sākās  ne tik labi.  Skola, skola, skola.. Šis pārbaudījums man šķiet, ka būs viens no grūtākajiem šogad, skola man sagādā daudz rūpju. Vai arī slinkums man sagādā daudz rūpju, īsti vel neesmu sapratusi. Bet gads bija garš un dzīve Rīgā mani mainīja, es nespēju vairs darīt tik pat daudz cik varēju pirms tam. Mana dzīve klusajā Nākotnē ir izplēnējusi. Šis man bija pārmaiņu gads.
Pavasaris bija ļoti jauks. Man bija mani mīluļi iekš kora. Paviesojāmies ar viņiem Berlīnē un mazajā Polijā.  drīz pēc tam sekoja skates un man bija manas mīļās meitenes. un vasara. Vasara mainīja manu tā laika dzīvi uz ļoti, ļoti ilgu laiku. Bija PEPTiņš un Baltica un Labadaba. Visu sasummējot man bija diezgan raiba vasara. Izšķīros no viena jauka puiša un galu galā nonācu pie cita.(starp citu, kura vel ir tik kruta un valentīndienā dāvanā saņem dziesmu, ko?) Šī gada laikā iegūtās mājas Iļģuciemā vairs nemaz nav tik mājīgas, bet maize katrā vietā garšo savādāk, vai ne?
Rudens, protams, atnesa jaunas lietas un jaukas pārmaiņas. Mainījās koju dzīvesvieta un sastapu jaunas, jaukas istabasbiedrenes. interešu maiņa notika diezgan krasi. Vairs nekas nav tāds kā bija jūnijā, vai ziniet.
Rudens arī man pagāja strauji. Paviesojos Zviedrijā un atradu vēl jaunus draugus. Kopumā gads bija raibs, bet tomēr galu galā atradu savu mazo laimīti, savu mīļo saulstartiņu, kas tumšajās dienās nes mazliet gaismas un sasilda pat aukstākajos laikos. Ceru, ka šis, 2013, gads būs tik pat raibs un jauks kā iepriekšējais. Laimīgu 2013. mazuļi!